Intervija ar koncertzāles “Lielais dzintars” vadītāju Kati Erhardi.

– Ko vēlaties sasniegt, stājoties amatā?

– Šobrīd ir mērķis iziet starptautiski. Jo ir izcils pamats ielikts, veikts izcils darbs ar komandu. Pie iepriekšējā vadītāja Timura Tomsona ir brīnišķīgs darbs izpildīts, un “Lielais dzintars” ir pazīstams ne tikai Liepājā, bet arī Latvijā.

Man šobrīd ir ambīcijas un sapņi, kas ir īstenojami, – lai mēs virzāmies uz priekšu arī starptautiski.

Ne tikai Baltijā, bet arī Eiropā un pasaulē.

Beidzamos četrus gadus esmu nodzīvojusi Dubaijā, Apvienotajos Arābu Emirātos. Noteikti mainīsimies ar pieredzi ar esošo komandu, ar Liepājas pašvaldību, ar sabiedrību.

Jūs man dosiet zināšanas, un es došu pretī savas zināšanas, un mēs veiksim vienotu darbu kultūrā tā, lai skatītos uz plašāku pasaules līmeni.

Ko darām sportā, to turpināsim darīt kultūrā. To jau dara mūsu izcilie mākslinieki, bet koncertzāle tieši to pašu var darīt kā institūcija.

– Kā jums radās doma par darbu Liepājā, un kāpēc pieteicāties vakancei?

– Godīgi un atklāti – es vēlējos atgriezties Latvijā. Gaidīju īsto brīdi. Biju pateikusi, ka braukšu atpakaļ tad, kad būšu vajadzīga.

Latvija man ir ļoti svarīga, un es biju priecīga nest šo vārdu pasaulē.

Latvietis Emirātos bija retums, vienmēr tas bija jātur prātā, ka neesmu tikai indivīds, bet reprezentēju Latviju un to, ar ko esam pazīstami.

Ir bijuši vairāki varianti, kā man turpināt savu ceļu. Ar viena vadītāja aiziešanu uz citu institūciju darbs nebeidzas, un es sajutu, ka tas ir īstais brīdis, kad atgriezties Latvijā.

– Vai iepriekš ir bijusi ciešāka saikne ar Liepāju?

– Cieša saikne – nē. Esmu rīdziniece. Taču mans vectētiņš un vecmāmiņa šeit dzīvojuši piecus gadus ar savām divām meitām. Tāpēc ir nostalģija, jo

manā bērnībā ļoti bieži tika pieminēta Liepāja.

Tagad arī biežāk domāju par šo radu saikni, par savu vecmāmiņu, kura šeit mācījās Pedagoģiskajā institūtā.

– Tagad dzīvosiet Liepājā?

– Jā. Pārvācos, iepazinos ar pilsētu, un man ļoti patīk. Redzu, kā iedzīvotāji ir kārtīgi, saliedēti, jums ir svarīgi, ka viss ir sakopts un sakārtots. Protams, katrai vietai ir arī savas nepilnības, varbūt arī to es redzēšu, bet šobrīd ne.

Vienmēr esmu gatava uz to, ka ir jābūt mugurkaulam.

Tomēr šobrīd mani ļoti aizkustina tas, cik jūs esat izpalīdzīgi un labi.

Latvijas pieredze man bija mācījusi individuālo domāšanu, virzību uz eiropeisko un demokrātisko, bet Emirāti bija citādi, tur radu pieredzi, cik svarīgi būt vienotiem, cik svarīgi sievietei atbalstīt sievieti, atbalstīt savējos. Tur ir daudzas nacionalitātes, bet mēs vienmēr cits citu atbalstījām.

Ir svarīgi būt draudzīgam, atvērtam, jaukam, labsirdīgam. Tas nav vājums, tās ir īpašības, kas vairāk būtu jāattīsta kā muskulis, un nav no tā jābaidās.

– Nokļuvāt šeit ļoti interesantā laikā, kad šī koncertzāles sezona pieteiksies Eiropas kultūras galvaspilsētas gadā. Vai tas ir papildu izaicinājums?

– Es neredzu to kā izaicinājumu, drīzāk tas mani vēl vairāk aizrauj.

Esmu iepazinusies ar programmu un domāju, ka komanda ir veikusi ļoti labu darbu.

Programma ir ļoti interesanta, sākot ar dzintariņu lasīšanu pludmalē līdz pat Marinas Rebekas un Andra Nelsona atbraukšanai.

Dubaijas operā galvenokārt biju atbildīga par mākslinieciskās programmas izpildījumu, tāpēc ceru, ka kaut kas no tā noderēs arī Liepājas komandā.

– Jūsu sākotnējā izglītība nebija saistīta ar kultūru, tā bija tehniskā tulkošana. Kā nonācāt pie šīs nozares?

– Patiesībā biju plānojusi bakalaura programmā mācīties Itālijā, kultūru ar modes novirzienu, bet maniem vecākiem nebija naudas. Es nevēlējos kredītu slogu savai ģimenei, tāpēc pagaidu variants bija Rīgas Tehniskā universitāte.

Mani aizrauj literatūra, patīk rakstīt dzeju.

Sapratu, ka pagaidu variantu vēlos pabeigt, lai man būtu profesionālais bakalaurs. Tehniskā tulkošana satur ļoti daudzas tēmas, kas man palīdzēja un stiprināja valodas zināšanas. Nospriedu – kad man būs pašai sava nauda, tad arī mācīšos to, ko vēlos.

Liktenis tā ar darbiem saveda, ka nopelnīju savu naudu un pabeidzu maģistra studijas Romā mākslas un kultūras menedžmentā. Ir patīkami ar savu darbu iegūt to, par ko esmu sapņojusi.

– Vai pēc studijām un darba pasaulē Liepāja nešķiet par mazu?

– Nē, nešķiet. Man ļoti patīk kompaktas pilsētas, jo ļoti patīk staigāt. Man ir meita, un izvēlējos tādu dzīvesvietu, no kurienes varu ar kājām atnākt uz koncertzāli, domi, tirgu un baznīcu.

Par to man bija lielas bailes – vai pēc tik ilga laika prom mani uzņems.

Šis solis ir bailīgs – kā integrēsies, kā tevi uztvers, vai dos iespējas?

Esmu ieskatījusies savām bailēm acīs, tās pārvarējusi un jūtos šeit piederīga, esmu Liepājai ļoti pateicīga par to. Ceru, ka sadarbībā izdarīsim to, ko pirmajā dienā teicu komandai, – lai mēs skanam pasaulē.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.