Esmu grāmatu
mīļotāja. Grāmatu lasīšana ir mans hobijs. Grāmatas mani iedvesmo, nomierina un
atslābina pēc darba dienas. Lasīšanai ir tik daudz pozitīvu blakusefektu!
Piemēram, vārdu krājuma papildināšana, sevis pilnveidošana, garīga attīstība,
redzesloka paplašināšana, relaksācija un atpūta…

Lielākā daļa
mūsdienu jauniešu parasti pavīpsnā un atbild noliedzoši, ja tiek uzdots
jautājums: “Vai Tu lasi grāmatas?”. Man nesaprotamu iemeslu dēļ jauniešu,
pusaudžu un skolas vecuma bērnu uzskati par grāmatu lasīšanu ir ar negatīvu
pieskaņu – “Tas nav stilīgi!”, “Neesmu nekāds grāmatu tārps!”, “Kurš vispār
lasa grāmatas, ja visu var uzzināt internetā?”. Un tā varētu turpināt vēl ilgi…

Attieksme pret šo
jautājumu var rasties ģimenē. Piemēram, bērnībā mamma mani “pieradināja” lasīt,
pirka manam vecumam atbilstošu lasāmvielu. Zinu, ir ģimenes, kurās nelasa
neviens no vecākiem, arī bērniem nepērk grāmatas. Tad bērniem rodas nesapratne
un nepatika pret grāmatām, kad tās liek lasīt skolā.

Protams, pozitīvas
emocijas šajā nodarbē var gūt tikai tad, ja ir izvēlēta pareizā lasāmviela. Es
lasu dažāda žanra literatūru. Sākot ar vēsturiskiem romāniem un filozofiskām
grāmatām, beidzot ar kultūras un mākslas vēstures grāmatām. Jāatzīstas, ka
skolas laikā obligāto literatūru lasīju ar lielu nepatiku. Galvenais – ja
grāmata nepatīk, neinteresē, “nelasās”, tad nevajag sevi piespiest.

Mīļākās grāmatas?
Tādas man nav. Taču noteikti daudz var spriest pēc tā, ka interesantas grāmatas
bieži pārlasu vairākas reizes. Tādas ir, piemēram, Margaretas Mičelas “Vējiem
līdzi”, Paulu Koelju “Alķīmiķis”, kur var smelties idejas un dažādas atziņas.
Vairākas reizes esmu pārlasījusi Šarlotes Brontē “Džeina Eira”, kuru ar katru
lasīšanas reizi uztveru mazliet savādāk. Ļoti iedvesmojoša grāmata, ko mamma
uzdāvināja jau bērnībā, ir “Mazais princis”, ko sarakstījis Antuāns de
Sent-Ekziperī. Protams, bērnības lielākā laime bija, kad mamma nopirka pirmo
grāmatu par Hariju Poteru, jo pirms vairākiem gadiem esmu lasījusi arī šāda
veida literatūru.

Pašlaik lasu
grāmatu sēriju par mākslas vēsturi. Protams, nav viegli, taču interesanti.  Ir grāmatas, kuras var izlasīt nedēļas laikā,
ir tādas, kuras nevar beigt lasīt, tās arī parasti pēc kāda laika pārlasu.
Lasot interesantu grāmatu, pazūd laika sajūta.

Manas “bibliotēkas” lielu daļu sastāda no mammas un omas aizlienētas grāmatas, arī dāvanās saņemtās
grāmatas, tomēr lielāko daļu esmu iegādājusies pati. Savu grāmatu plauktu
pārzinu ļoti labi – dažādās situācijās, kad vajag atrast kādu atbildi, atrodu
Atlantu, ģeogrāfijas grāmatu vai arī latviešu valodas pareizrakstības grāmatu
un atrodu atbildi. Jā, arī šāda veida grāmatas ir manā grāmatu plauktā. Vēl,
protams, grāmatu plauktā ir atrodamas arī studiju laikā iegādātā profesionālā
literatūra.

Grāmatas bieži arī
izvēlos dāvināt citiem. Parasti tuvākajiem cilvēkiem dāvinu grāmatas ar tālāku
domu – ka tās varēšu aizņemties, tādēļ manā ģimenē ir daudzas “ceļojošās
grāmatas”.

Vislielāko sajūsmu
izjūtu, kad, paņemot rokās jaunu grāmatu, sajūtu tās smaržu – manuprāt, katrai
grāmatai ir sava smarža. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc nelasu bibliotēkas
grāmatas, bet cenšos pirkt vai palūgt tās dāvanā.

Ne visi saprot grāmatu burvību, smaržu, iegūtās
emocijas, atziņas. Katra grāmata, ko esmu izlasījusi, ir bijusi tā vērta. Tādēļ
varu apgalvot, ka lasīt ir stilīgi!