Pirms dažām dienām secināju, ka iepriekš vēl nekad nebiju tik maz gaidījis vasaras olimpiskās spēles. Tas gan nenozīmē, ka šīm spēlēm sekošu līdzi mazāk kā citus gadus, un droši vien, ka tuvākajās divās nedēļas olimpiskos startus raidošais tālrādes kanāls būs ieslēgts gan man atrodoties mājās, gan darbavietā.

Tomēr centos saprast šādas nosacītas vienaldzības iemeslus. Viens no tiem ir saistīts ar to, ka šajās olimpiskajās spēlēs nebūs neviena Liepājas pārstāvja. Kopš Londonas, kad līksmojām par četrarpus liepājniekiem, ir pagājuši nieka četri gadi, bet olimpiešu skaita ziņā esam kļuvuši stipri nabadzīgāki. Gribas domāt, ka tautas sporta kustība Liepājā ir kļuvusi daudz spēcīgāka, un Liepājas pašvaldība ir atalgota ar Eiropas gada sporta pilsētas statusu, tomēr profesionālu olimpiskā līmeņa individuālo sporta veidu pārstāvju Liepājai faktiski ir tik vien cik Austrijā mītošā Anastasija Sevastova.

Vai pārskatāmā nākotnē situācija uzlabosies? Ļoti gribētos, lai tā notiktu, bet tam būtu nepieciešams viens ļoti būtisks priekšnoteikums. Jā, atsevišķiem sporta veidiem un visai pilsētai kopumā ir nepieciešamas vēl vairākas sporta bāzes treniņiem un sacensībām, jā, pilsētai ir vajadzīgi augsta līmeņa treneri un ir jāpiedzimst arī kādam supertalantam ar milzu darba mīlestību. Ir vajadzīgs arī radīt apstākļus, lai Liepājas jauniešus noturētu dzimtajā pilsētā pēc pilngadības sasniegšanas, un šajā gadījumā pamatā runa ir par augsta līmeņa augstāko izglītību, kuras meklējumi daudzus jauniešus aizved galvaspilsētas virzienā.

Respektīvi – šķēršļu ir daudz, un olimpiešu neizaugšanas problēma ir kompleksa. Tomēr, iespējams, ka pats svarīgākais šķērslis ir ambīciju trūkums.

Kamēr mēs priecāsimies par panākumiem bērnu un jauniešu vecumā, kā arī kamēr finansiāli atalgosim sportistus par maznozīmīgiem panākumiem maznozīmīgos sporta veidos, tikmēr mēs neveicināsim viņos vēlmi sasniegt patiesas virsotnes, par kādu bez šaubām ir uzskatāmas arī olimpiskās spēles.

Otrs olimpiskās vienaldzības cēlonis, protams, ir saistīts ar pēdējā laika dopinga skandāliem. Krievija un daļa tās sportistu uzvedas kā mazi bērni, kas neatzīstas nedarbos pat tad, kad ir pieķerti pie rokas. Principā, demagoģija tās izpildījumā nav nekas jauns, un šajā ziņā mūsu kaimiņvalsts iestādes, kā arī mediji ir lielmeistari, ko bieži vien nevar teikt par argumentētu diskusiju iemaņām. Līdz ar to jau atkal vainīga ir visa apkārtējā pasaule, kura ir sazvērējusies pret vareno valsti ar lieliskajiem sportistiem. Jā, valsts ir varena, jā sportisti ir lieliski, bet tikai tādā gadījumā, ja ir tīri, bet, ja reiz viņi tādi nav, tad nav viņiem arī vietas olimpiādē. Runā, ka olimpiāde bez daudziem Krievijas sportistiem nebūs tik spēcīga, cik tā varētu būt. Muļķības. Jebkuras sacensības bez negodīgiem sportistiem ir labas sacensības.

Diemžēl viss šis skandāls ir metis pamatīgu ēnu uz sportu kopumā. Krievija dopinga ziņā izceļas ar tā lietošanas un lietotāju piesegšanas mērogiem, bet neatļauto vielu apzinātu vai neapzinātu lietotāju netrūkst visā pasaulē, tai skaitā arī Latvijā. 

Un neko nevar pārmest līdzjutējiem, kuriem šādu atlētu vērošana ir vienaldzīga.