Ir izveidota Latvijas trīspusējā konsultatīvā padome, kas risina dažādus jautājumus gan no pašvaldības, gan arodbiedrības, gan darba devēju puses. Kopīgi vienojoties, tiek nonākts pie visām pusēm pieņemama rezultāta. Iespējams, ka arī atalgojuma jautājumu būtu vērts izskatīt trīspusējās konsultatīvās padomes sēdē, ja reiz šis jautājums ir aktualizējies.

Kaut saasinājies šis jautājums Latvijā ir jau labu brīdi. Iespējams, tādēļ, ka Latvija diemžēl ir zema atalgojuma valsts. Līdz ar to Latvija zaudē gan prestižu, gan konkurētspēju Eiropas Savienībā. Tā kā ir brīvais tirgus, liela daļa darbspējīgo iedzīvotāju aizplūst labāka atalgojuma meklējumos.

Minimālā alga patiesībā neko nerisina. Tirgus ekonomikas apstākļos būtu nepieciešams, ka katrs pats sev nosaka minimālo algu. Cilvēkam pašam būtu jāzina sava kvalifikācija un jāapzinās, cik intensīvam darbam viņš gatavs un kādu atbildību gatavs uzņemties. Algas apmēram jābūt adekvātam arī darbinieka atbildības apjomam.

Runājot par minimālo algu, kas šobrīd ir 200 lati uz papīra, gribu minēt piemēru. Proti, uzņēmumā ir prakse: pie minimālās darba algas darbinieks saņem piemaksas par izstrādāto. Ja darbinieks ir produktīvs un atbildīgs, viņam samaksa nebūt nav minimālās algas apmērā. Taču ir daudz situāciju, kad tiek iesniegtas slimības lapas, kas ir viegli pieejamas. Iespējams, sapratne būtu jāpauž arī ārstniecības iestādēm.

Ja minimālā alga tiek paaugstināta uz 300 latiem, var veidoties situācija, kad mazais uzņēmējs vairs nespēj samaksāt nodokļus. Minimālā alga nav instruments jautājuma risināšanai. Ir daudzas valstis, kurās nav minimālās algas, tomēr vidējā ir krietni augstāka, nekā Latvijā. Minimālās algas palielināšanai varētu būt nepatīkams blakus efekts – tas varētu palielināt bezdarba risku. Proti, ja uzņēmējam jāpalielina alga darba ņēmējam, kura efektivitāte netiek līdzi darba algas kāpumam, efektīvāk ir šo darba vietu likvidēt.

Nesen Finanšu ministrija nāca klajā ar piedāvājumu no nākamā gada ieviest diferencētu neapliekamo minimumu, pieļaujot tā palielinājumu līdz 84 latiem, kā arī palielināt minimālo darba algu par 25 latiem. Kā arī noteikt atvieglojumus par apgādībā esošajām personām līdz 98 latiem.

Šobrīd Darba devēju konfederācija ir iesniegusi priekšlikumu, lai iedzīvotāju ienākuma nodokli samazinātu par 6%, bet līdz 2015.gadam – līdz 15%, tādā veidā panākot, ka arī valsts uzņemas atbildību par algas palielināšanu, noņemot to no darba devēju pleciem. Tāpat Darba devēju konfederācija iesniegusi priekšlikumu par apgādībā esošajām personām. 2013.gadā noteikt atvieglojumu iedzīvotāju ienākuma nodoklim 100 latu apmērā, bet līdz 2015.gadam – 165 latu apmērā.

Kaut pāragri runāt par ekonomikas uzrāvienu un ēnu ekonomikas un ienākumu nevienlīdzības mazināšanu, kopumā situācija Latvijā tomēr uzlabojas. Pēc statistikas datiem vidējā alga valstī ir ap 480 latiem. Augstākas algas ir galvaspilsētā, reģionos vidējā alga vienmēr ir par aptuveni 10% zemāka.

Manuprāt, pareizi būtu, ja darbiniekus novērtētu pēc ieguldītā darba – viņu produktivitātes, ražības. Taču, lai saņemtu augstu atalgojumu, ir jāliek pretī sava profesionālā varēšana, darba mīlestība, attieksme pret darāmo.

Nesen tika veikts pētījums, kāds atalgojums būtu nepieciešams cilvēkam, lai viņš varētu ne tikai rēķinus nomaksāt un izdzīvot, bet justies apmierināts. Rezultāti bija negaidīti. Aptuveni 40% aptaujāto atzina, ka viņiem pieņemama samaksa būtu līdz 500 latiem. Daudzi apgalvoja, ka arī 200 – 300 latu viņiem būtu pietiekami. Aptuveni 45% , ka viņiem darba samaksai būtu jābūt no 500 līdz 1000 latiem. Vairāk vēlējās saņemt vien 10% aptaujāto.

Ir uzņēmumi, kuros neiet runa par minimālo algu, kur darbinieki saņem cilvēka cienīgu algu. Arī Kurzemē ir uzņēmumi, kur darbinieku alga ir ap 700 latiem. Taču arī šādos uzņēmumos dažs labs darba ņēmējs ir neapmierināts, piemēram, ja jāpastrādā virsstundas vai jāiziet darbā brīvdienā. Jo, lai saņemtu lielu algu, ir vairāki priekšnoteikumi. Ne tikai vēlme. Katram būtu jāvērtē, cik viņš ir kvalificēts, kāda ir viņa ieinteresētība strādāt u.c. Tie ir nosacījumi, kas veido darbinieku par labu darbinieku, nevis tikai par personu, kas ierodas darbā.

Sanita Linde,
Reģionālās attīstības un sociālā dialoga koordinatore Kurzemes reģionā