Vēlos izteikt savu viedokli par Brīvības ielas rekonstrukciju. Pats katru dienu braucu uz Liepāju uz darbu un esmu spiests veikt garo apkārtceļu turp un atpakaļ. Mērot pēc spidometra, iekšā braucot apkārtceļš ir 6,2 km, bet ārā braucot – 4,2 km. Nav man iespējas izmērīt, kāds būtu ceļa garums, braucot “pa taisno”, jo ceļš ir slēgts, bet, pēc aptuveniem aprēķiniem, apkārt ceļš ir vismaz trīs reizes garāks.

Tātad kopā lieki nobrauktais ceļa garums ir vismaz 7 km. Kaut manam auto degvielas patēriņš nav tas lielākais, tomēr apkārtceļš ir ar daudziem krustojumiem un iet caur apdzīvotām vietām, kur rītos un vakaros veidojas “korķi”. Šajā ceļa posmā rēķinu degvielas patēriņu 10 litrus uz 100 km. Pareizinot to ar 7 km un benzīna cenu Ls 0,76 litrā, tad katru dienu, kad dodos uz darbu, lieki nobraucu Ls 0,53. Mēnesī ir vidēji 22 darba dienas, tātad ceļa remonti man izmaksā LS 11,66. Un tas ir tikai man vienam.

Es nevaru atrast informāciju par satiksmes intensitāti uz Brīvības ielu, bet kaut kur prātā palicis cipars, ka tas esot vidēji ap desmit tūkstošiem automašīnu dienā. Desmit tūkstošus pareizinām ar piecdesmit trijiem santīmiem un iegūstam Ls 5 300! Vismaz tik daudz liepājnieki un Liepājas viesi ik dienas lieki tērē degvielai! Mēnesī tas sastāda (30 dienas) Ls 159 000! Diezgan skaista summa priekš pilsētnieku makiem! Varat parēķināt paši, cik mēnešus velkas remontdarbi un par cik simtiem tūkstošiem pilsētas mātes un tēvi ir patukšojuši pilsētnieku naudas makus. Un kas to zina, cik ilgi remonta darbi vilksies!

No rītiem apkārtceļā patērēju apmēram desmit minūtes. Mājupceļā nedaudz mazāk. Remontdarbu dēļ vidēji dienā zaudēju ap piecpadsmit minūtēm. Laiks, ko atņemu savai ģimenes, miegam un mājas solim. Varu savu laiku izteikt naudā. Darbā “uz rokas” saņemu Ls 1,78, tātad 15 minūtes man maksā Ls 0,45. Mēnesī attiecīgi tas būtu jau Ls 10. Man grūti spriest par vidējo pārējo autobraucēju izpeļņu, katrs savus netiešos zaudējumus var aprēķināt pats.

Es nebūt neesmu pret pilsētas attīstību, un uzskatu, ka infrastruktūras attīstīšana ir ļoti būtiska, tik esmu ļoti sašutis un neapmierināts ar veidu, kā tas notiek. Vai tiešām remontdarbu plānotāji dzīvo paralēlā pasaulē ar tiem, kas projektēja pievadceļu, kas no dzelzceļa pārbrauktuves vedīs uz ostu un, cik man zināms, izies uz Cukura ielu? Vai tiešām nevarēja “samest kauliņus kopā” un vispirms pabeigt vienu ceļu un tad remontēt nākamo, tādējādi izvairoties no haosa? Es vēl pieļautu esošo variantu, bet tikai tad, ja to Brīvības ielu PATIEŠĀM rekonstruētu. Katru darba dienu braucu garām remontdarbu vietai un manā skatījumā skats ir nožēlojams. Dažkārt gadās redzēt dažus vīreļus ko rušinām, bet pārsvarā viss ir klusi un mierīgi. Man, kā cilvēkam no malas, bezmaz vai jāsecina, ka, ja ceļa apakšējo segumu pirms asfalta uzliešanas kārtīgi saulē neizsilda un lietū neizmērcē, tad pēcāk asfalts uz viņa neturēsies, savādāk grūti izprast, kādēļ vajadzēja “nonest visu asfaltu”, bet tālāk neko nedarīt… Un tas luksofors, kas tur darbojas, ir viena no remontdarbu “pērlēm”. Būtu laika, varētu tur pastāvēt un sarēķināt, cik ilgi autobraucēji sēž pie sarkanā, gaidot mistisko autobusu.

Ja nemaldos, tad uzņēmumi var pieprasīt kompensācijas, ja ceļu remontdarbi rada tiem zaudējumus. Bet privātpersonas laikam neskaitās. Attieksme pret cilvēku nav mainījusies no padomju laikiem, kad galvenais bija mērķis, bet veids, kā viņu sasniegt palika otrajā plānā.

P.S. Visi aprēķini ir aptuveni. Nekādi nespēju savu viedokli dokumentāli pierādīt, tas ir tikai viedoklis un šo rakstu “uzcepu uz ātro”. Ja kāds atrod kļūdu manos aprēķinos un pieņēmumos, tad labprāt to uzklausīšu un publiski atvainošos. Nepozicionēju sevi kā pilsētas dome, kas nekad nekļūdās. Paldies!

Mārtiņš Pāvils,
autobraucējs