Dienās, kad mūsu valstī īpaši sparīgi tiek diskutēts par pašreiz aktuālo pensiju jautājumu, gribi vai negribi, par to itin nopietni nākas aizdomāties arī man pašai. Jo, lielās latviešu dzejnieces Ārijas Elksnes vārdiem runājot, ir pienācis tas muļķīgais vecums, kad jaunības dullums jau tālu aiz kalniem, bet vecuma bieds arī vēl gluži nedraud.

Tā teikt, kaut kur pa vidu, kas akurāt nozīmē – šie jautājumi vairs nebūt nešķiet nesvarīgi un kaut kur tālu, tālu pie horizonta. Gluži otrādi – teju katru jaunu ziņu vai versiju, izteiktu šajā lauciņā, tu, cilvēks, jau sāc uztvert gluži personīgi. Un izredzes par cienīgām vecumdienām, kad baltos šortiņos varēsi šiverēt pa pasauli un apgūt līdz šim neapgūtās zemes, izkūp kā dūmi no ugunskura.

Principā doma skaidra – pensija mums, mīļie četrdesmitgadnieki, tā teikt, nespīd. Vai nu varēsim, uz spieķīša atspiedušies, klidzināt pa sava biroja telpām, kamēr elpojam (tas, protams, īpašas veiksmes gadījumā, jo diezin vai vairums darba devēju sapņo par darbinieku baru, kurus pārņēmis vecuma marasms un citas kaites), vai klauvēt pie atvašu sirdsapziņas, kā arī stutēt pašvaldības māju sienas, diedelējot kādu pabalstiņu utt. Vēl jau, protams, paliek bēdīgi slavenā ragaviņu tēma, kas diezgan konkrēti asociējas ar tā saucamajām nabagmājām, taču arī tās nav bezizmēra, un nav dzirdēts, ka kāds uz turieni būtu vēlējies doties, labas gribas vadīts un pacilātā noskaņojumā.

Tātad – kas atliek, ja mūsos par spīti visam vēl mājo cīnītāja gars un vēlme nepadoties apstākļiem.

Kaut arī veicamais ceļš nebūt nav vienkāršs un prasīs lielu spēku un piepūli katru dienu, atbilde ir – parūpēties par sevi pašiem.

Manā apziņā tas nozīmē visupirms mācīties un sekot līdzi attīstībai gan pasaulē, gan tieši arī savā darba nozarē. Lai mani, potenciālo babušku, kāds praktikants neizkonkurētu tikai tāpēc, ka pietiekoši raiti nerunāju angliski.

Arī projekti, kuros tavas zināšanas var lieti noderēt, ir daudzi un dažādi. Un saprātīgs darba devējs nekad neatbrīvosies no gudra un augsti kvalificēta darbinieka tikai tāpēc, ka cienījamais vairs nav jaunekļa gados.

Man šķiet, ka iespējas apgūt ko jaunu tiek piedāvātas visai plašā un arī vairumam ļaužu pieejamā amplitūdā. Tā teikt, vajag tikai rakt, nebaidīties un saņemties, kas bieži vien arī ir lielākais klupšanas akmens – akūts kūtrums un nespēja saņemties, lai izceltu savu pēcpusi no mīkstā un ērtā dīvāniņa.

Un mani no visas sirds sajūsmina kāds visai aktīvs padzīvojušu kundzīšu pulciņš, kurām nekad nav laika. Jo pirmdien ir datoru kursi, otrdien – angļu valoda, trešdien – dekupāžas nodarbības, nedēļas nogalē – kāds koncerta vai teātra apmeklējums. Un līdztekus visām šīm aktivitātēm ļoti rūpīgi visa gada garumā tiek skaitīti un atlikti latiņi kādai ekskursijai. Vienmuļu ikdienu, garlaicības un žēlabu vietā – mērķis katrai dienai.

Gunita Boka