Tās atrodamas arī Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašā plauktā “Liepājnieki lasa”, kurā ikviens apmeklētājs var izvēlēties sev lasīšanai kādu no vairāk nekā 100 grāmatām, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

Liepājas Leļļu teātra mākslinieciskais vadītājs Edgars Niklasons ir sajūsmā par grāmatu, ko reiz nejauši ieraudzīja Dānijā. Viņš arī citiem iesaka amizanto “The Bear Who Wanted to Be a Bear” jeb, tulkojot latviešu valodā, “Lācis, kurš gribēja palikt lācis”.

“Grāmatā, kuras vāku rotā lācis, kurš skuj sev seju, ir daudz ilustrāciju un maz teksta. Stāsts par lāci tā iekrita prātā, ka, atgriezies mājās, pasūtīju šo grāmatu internetveikalā.

Tagad tā man pastāvīgi ir acu priekšā, joprojām laiku pa laikam to pāršķirstu.

Jā, kādreiz šo stāstu labprāt uzvestu arī uz skatuves.

Latviski šveiciešu rakstnieka Jērga Štainera (1930–2013) darbi līdz šim vēl nav izdoti, tomēr, ja trāpās pa ceļam, izlasiet!

J. Štainers kopā ar ilustrētāju Jērgu Milleru radījis daudzas bilžu grāmatas un ir saņēmis arī Astrīdas Lindgrēnes piemiņas balvu.

Katrā lappusē attēli un teksts. Teksta nav daudz, bet tas ir skaists, absurds, par lāci, kurš pamostas no ziemas miega, jo pie viņa alas ir uzbūvēta rūpnīca.

Viņš dodas uz rūpnīcu teikt, lai viņam blakus netrokšņo un netraucē dzīvot, bet rūpnīcas strādnieki un direktors mēģina viņam ieskaidrot, ka viņš nav lācis.

Viņam rāda, ka īstie lāči dzīvo zoodārzā vai cirkā, un lācis pieņem, ka tas, ko citi viņam saka, tā ir. Viņš noskuj sev seju un kļūst par rūpnīcas strādnieku.

Tas ir stāsts par identitātes krīzi, par pašsaglabāšanos, par nepieciešamību palikt pašam, saglabāt savas būtības īsto kodolu.

Protams, varētu teikt, ka tā ir bērnu grāmata, un, jā, bērniem tā varētu būt saistoša. Man jau toreiz šķita un joprojām šķiet, ka to varētu iestudēt, lai gan vēl tam nav sanācis laika.

Bet pavisam noteikti tas ir arī stāsts pieaugušajiem, stāstā ir daudz slāņu, kas mani saista. Arī zīmējumi nav bērnišķīgi.

Šī grāmata mani nelaiž vaļā jau vairākus gadus. Pēdējā laikā galvenokārt sanāk lasīt ar darbu saistītu literatūru. Bet tādas grāmatas kā šī, kur ir daudz vizuālā vēstījuma, man ir reizē arī atslodze.”

Kultūršķūņa “Pērles” saimnieks, grafiskā dizaina mākslinieks Ingus Krūmiņš iesaka ikvienam izlasīt par gruzīnu Sokrātu sauktā Meraba Mamardašvili darbu “Domātprieks”:

“Merabs Mamardašvili ir dzimis 1930. gadā, gruzīnu filozofs, kurš dzīvojis un strādājis padomju laikā, miris 1990. gadā.

Viens no izcilākajiem tā laika filozofiem, kurš bija iedibinājis citu skatpunktu, kā raudzīties uz to, kas notiek zemē, kurā viņš dzīvoja.

Lielai daļai Latvijas tā laika filozofu viņš bija lielais skolotājs, kura mācību par to, kā ir svarīgi domāt, nav iespējams atdarināt.

Es vienmēr esmu bijis žurnāla “Rīgas Laiks” lasītājs, un arī “Rīgas Laika” redaktors Uldis Tīrons bija Mamardašvili skolnieks. 

Filozofija mani vienmēr ir interesējusi.

Biju beidzis Liepājas Lietišķās mākslas vidusskolu, iestājies Mākslas akadēmijā, kad šo grāmatu izlasīju. Tā bija izšķirošs manas dzīves pagrieziens. Pateicoties tai, es iestājos Latvijas Universitātes filozofos.

Grāmatā ir apkopotas autora lekcijas un pārdomas par lietām, kas mums ir svarīgas: ko nozīmē būt cilvēkam, ko nozīmē domāt, ka tas nav vienkāršs darbs. Viņš apšauba to, ko mēs bieži vien saucam par domāšanu.

Viņš pats savas grāmatas neizdeva, bija dzīvās filozofijas praktizētājs – sarunu, lekciju vadītājs.

Protams, viņš pieturējās pie klasiskās filozofijas, bet iedibināja šādu ļoti neatkārtojamu, tikai viņa pieeju lietām, mēģināt saprast, kas notiek ar pašu, kas notiek pasaulē, kā dzīvot šajā pasaulē, lai mēs, kad kaut ko nožēlojam, iemācītos padarīt savu pieredzi dzīvu un mēģinātu kļūdas neatkārtot.

Tas izdodas reti kuram gan personīgajā dzīvē, gan valsts un sabiedriskajā dzīvē, jo mēs visu laiku atduramies pret vieniem un tiem pašiem klupšanas akmeņiem.

Grāmatā “Domātprieks” Mamardašvili parāda, ka

vislielāko prieku cilvēkam sniedz tieši izdomāta un līdz galam saprasta doma – kaut gan to varbūt nemaz nevar izprast līdz galam.

Bet tajā brīdī, kad to saproti, gūsti prieku, kas nav salīdzināms ne ar ko citu pasaulē. Droši vien tāpēc filozofi joprojām meklē šo domāšanas prieku. Saprašana sniedz atvieglinājumu.

Ar gudrību mēs nereti saprotam enciklopēdiskas zināšanas, bet tās var arī neko nedot. Turpretī gudrība, kurā tu saproti sevi un pasauli, un to, kāpēc kaut kas notiek, – sniedz atvieglinājumu, vismaz cilvēkam, kurš ir tendēts šādā veidā tuvoties lietām.

Šī grāmata nav vienkārša lasāmviela.

Tā prasa piepūli, kāda rindiņa vai rindkopa jāpārlasa vairākas reizes un jāatgriežas pie tās no jauna, tā neliek mieru, un gribas atkal pie tās atgriezties.

Nekādas skaidras atbildes gan nesniedz, jo filozofija vispār tādas precīzas atbildes nedod, lai kādam pateiktu: “Tev ir jādzīvo tā!” Nē, līdz šai atskārsmei ir jānonāk pašam. Par to ir šī grāmata.

Mamardašvili ir ļoti skaidrs izteikums – sliktākā lieta ir, ja mēs dzīvojam ar kādu noteiktu cerību. Mums ir jāiemācās dzīvot bez cerības. Cerība ir bastards – nelikumīgi dzimis bērns.”

Mūzikas skolotāja Liepājas Jāņa Čakstes vidusskolā un dziesminiece Zanda Štrausa iesaka citiem izlasīt grāmatu “Bezgalīgais stāsts”:

“Mēs daudzi zinām Mihaela Endes neaprakstāmi jaukās grāmatas “Bezgalīgais stāsts” ekranizējumu. Taču grāmata ir dziļāka un daudzslāņaināka par filmu. Tās stāsts ir par sevis meklējumiem.

Tā varētu būt arī bērnu grāmata, bet īstenībā tā ir grāmata pieaugušajiem.

Kā jau visiem, mums katram ir savas kulta grāmatas, kuras mēs mēdzam pārlasīt, kuras mēs mīlam, kurās mēs smeļamies savu dzīves gudrību, un no šīm grāmatām veidojam savu dzīvesziņu.

Man tādas grāmatas ir arī Alana Milna “Vinnijs Pūks” un Mihaila Bulgakova “Meistars un Margarita”. Taču par šo Mihaela Endes grāmatu man ir arī personisks, īsts Ziemassvētku stāsts.

“Bezgalīgo stāstu” esmu lasījusi vairākkārt, tā bija bezgala mīļa arī manai māsai. Taču kādam šo grāmatu iedevu un atpakaļ nedabūju. Tā mēdz būt ar labām grāmatām. Ja neesi pierakstījis, kuram esi iedevis, tad arī nezini vairs, kam to prasīt.

Reiz pirms kādiem Ziemassvētkiem es devos uz Zviedriju, kur dzīvo mana māsa. Toreiz nolēmu par visām varītēm šo grāmatu dabūt un internetā publicēju aicinājumu, varbūt kāds to man var pārdot vai apmainīt pret kādu citu vērtīgu grāmatu. Pieteicās divi cilvēki.

Viens man to pārdeva par dažiem eiro Jelgavā. Bet man e-pastā atrakstīja vēl kāds, jautājot, kur lai grāmatu man atstāj Rīgā? Maniem draugiem pieder krodziņš “Pieci vilki”, vienojāmies, ka tur grāmatu noliks. Samaksu nevajagot.

Sazinājos ar draudzeni, sarunājām, lai viņa uzsauc grāmatas dāvātājam pusdienas vai kafiju, vai kādu glāzīti dzēriena – atkarībā no situācijas.

Krodziņā ienācis tāds vienkāršs cilvēks, grāmatu atstājis, no visa piedāvātā atteicies un devies prom.

Laimīga dabūju grāmatu un tūliņ devos uz Zviedriju. Ar māsu mums ir tradīcija, arī jau pieaugušām, ka laiku pa laikam mēs labā draugu kompānijā skaļi lasām viena otrai priekšā. Zviedrijā norunājam – palasīsim manu “Bezgalīgo stāstu”!

Atveru grāmatu un – kā zibens spēriens – ieraugu, ka no vācu valodas tulkojis Ingus Liniņš! Sarakstē nepievērsu uzmanību, kas par cilvēku man piedāvāja grāmatu, un tikai tagad sapratu, ka grāmatu man uzdāvinājis tās tulkotājs!

Tobrīd man šermuļi pārskrēja pār muguru.

Vēlāk aizrakstīju Ingum Liniņam, ka viņš man sagādājis īstu Ziemassvētku brīnumu, uzdāvinājis visdārgāko. Tulkotājs atbildēja, ka ir priecīgs, jo viņam pašam šī grāmata ārkārtīgi daudz nozīmē, tāpēc to pārtulkojis latviski, un ir laimīgs, ka vēl kādam tā ir tik svarīga.

Pati Endes grāmata jau ir brīnumains stāsts, un arī man tā ir sagādājusi sapni Ziemassvētku priekšvakarā.

Tad es aizdomājos – cik ļoti liela nozīme ir cilvēkiem, kuri grāmatas tulko! Un cik maz uzmanības tam pievēršam, pārāk maz viņus novērtējam!

Esmu dzirdējusi no kādas pētnieces, ka, piemēram, Vizmas Belševicas veiktais “Vinnija Pūka” tulkojums pat esot pārāks par paša autora tekstu.

Man ļoti mīļš ir arī Ojāra Vācieša paveiktais Mihaila Bulgakova “Meistara un Margaritas” tulkojums.

Turpretī ir bijusi kāda cita grāmata, kuru uzskata par šedevru, bet kuru es neesmu spējusi izlasīt vājā tulkojuma dēļ. Esmu milzīgi pateicīga labiem tulkotājiem!”

Angļu valodas speciāliste Tonita Galandere citiem iesaka iepazīt vienu no viņas vismīļākajām autorēm – ungāru rakstnieci Magdu Sabo un viņas darbu “Freska. Stirna. Katalīnas iela”.

“Šī grāmata izdota pagājušā gadsimta 80. gados, plānajos vākos iekļauti trīs romāni. Tos pirmoreiz izlasīju jaunībā, bet, pēc 20 gadiem atkal pārlasot, pārliecinājos, ka grāmata rada tikpat labu, dziļu, nopietnu un pārsteidzošu iespaidu kā senāk.

Pieļauju, ka šo grāmatu lasīšu kādreiz vēl, lai gan tā ir slikti iesieta un tai lapas jau krīt ārā.

Esmu izlasījusi arī citas Sabo grāmatas, kuras izdotas latviski – “Durvis”, “Elīzai”, viņai ir arī bērnu grāmatas “Pasakiet Žofikai” un “Masku balle”, un vēl citas. Romāni ir autobiogrāfiski.

Lai gan mūsu dzīves ir bijušas dažādas, izjutu, ka tajos ļoti daudz kas sasaucas ar mani pašu.

Šie trīs romāni ir ļoti atšķirīgi – tajos ir gan ģimenes attiecības, gan dziļas mīlestības attiecības, gan Ungārija pirms un pēc Otrā pasaules kara.

Spītība, nepakļāvība, patstāvība, spēja izturēt un dziļi mīlēt, pat, ja ir ļoti sāpīgi, – Magda Sabo raksta par ļoti stipriem cilvēkiem.

Gadi paiet, un vairs nav atmiņā precīzi sižeti, bet paliek grāmatas garša un sajūtas, ko tā atstājusi.

Vispār dodu priekšroku nopietnām grāmatām, un ļoti gribas lasīt vairāk. Lasāmvielas visapkārt ir ļoti daudz, jālasa gan žurnāli, gan grāmatas, ir tik daudz kā darāma un tverama, arī filmas ir jāskatās.

Esmu sapratusi – lai tiešām tiktu grāmatām klāt, lasīšanai ikdienā ir jāatvēl konkrēts laiks. Man tā būs tieši viena stunda ik vakaru.”