Var būvēt pats, bet to nevar izdarīt viens un divi, turklāt nepieciešamas celtnieka prasmes.

Savukārt, ja izlemj pirkt veikalā, tad jārēķinās ar paprāvu naudas summu, jo cena var būt rakstāma pat ar četrciparu skaitli atkarībā no lieluma un ražotāja.

Toties tad saimniekiem vienkāršāk – nopērk, pārved mājās, uzstāda un lieto.

“Lai pats uzbūvētu labu kūpinātavu, vispirms daudz kas jāizpēta, jānoskaidro un jāuzzina. Piemēram, kā kurtuvi uzmūrēt no atbilstošiem ķieģeļiem, caurule ir jāsiltina vai nav, un kā labāk – iebetonēt vai apmūrēt.

Caurule līdz kurtuvei var būt gan īsāka, gan garāka – trīs četri metri ir aukstajai kūpināšanai, bet karstajam paņēmienam vajadzēs īsāku.

Gatavajās metāliskajās kūpinātavās praktiski iespējama tikai karstā kūpināšana, jo uguns ir turpat apakšā.

Šim kūpinātavu veidam ir dažādi lielumi, tās gatavotas no atšķirīgiem materiāliem, daļai kurtuve atrodas apakšā, citām – blakus. Jo uguns tuvāk, jo vairāk tā jāuzmana, bet, jo caurule garāka, jo vieglāk uzturēt vienmērīgu karstumu,” pieredzē dalās Dienvidkurzemes iedzīvotājs Agris, kurš nolēmis būvēt kūpinātavu pats. 

Vīrietis uzskata, ka cilvēkam, kurš vēlas ierīkot kūpinātavu, vispirms jāizpēta dažādie varianti, lai saprastu, kāda viņam būtu piemērotākā:

“Ir teiciens, ka jebkura kūpinātava kādreiz nodeg, tāpēc jātaisa pareizi.”

Aldim Valdmanim pie Aizputes ir zivju dīķi un arī sava kūpinātava. Viņš tāpat uzskata, ka pirms būvmateriālu vai gatavas kūpinātavas iegādes jāapskata visi varianti, jo arī apdūmošanas veidi atšķiras.

“Man ir paštaisīta kūpinātava. Tai pamats un caurule ir no metāla, bet vieta, kurā kūpina, no koka. Metāls man nepatīk, jo tas kūpinājumu vairāk sviedrē,” pauž Aldis.

Viņš domā, ka koka sugai nav lielas nozīmes. “Manējā ir no spundēta ozola, bet var izmantot visādus kokus, tikai jāskatās, ka nepārkurina.

Ir bijis tā, ka paeju mazliet nostāk, un pēc mirkļa… jau deg. Ar koka būvi ir tādas problēmas, ka tā diezgan jāpieskata.”

Dzirdēts viedoklis, ka kūpinātavai neder skujkoki, jo tad gaļa pievelkas ar sveķu smaržu.

Aldis tādam gadījumam iesaka: “Kad kūpinātavu uztaisa, to ar lodlampu vajag mazliet apdedzināt, pēc tam citu smaržu vairs nebūs – tikai dūmiņš.”

Viņš labprāt pastāsta, kā pats rīkojas: “Karpas notīra, tad pārgriež uz pusi, atver kā grāmatu, saber garšvielas un liek iekšā uz restēm.”

Saimnieks no pieredzes saka, ka restu rūtiņu biezumam lielas nozīmes nav. Svarīgi, lai produkts uz tām turētos un dūmi plūstu cauri.

Cilvēkus, kuri grasās ierīkot kūpinātavu, Aldis iedrošina: “Vajag mēģināt! Ja grib, lai tikai darbojas!”

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.