Liepājas teātra aktieris Gatis Maliks iesaka divas grāmatas, jo viņš ne tikai lasa pats, bet arī kopā ar trīs gadus veco dēlu Paulu. Tās ir Svena Nūrdkvista grāmata “Pankūku torte” un Andra Akmentiņa romāns “Skolotāji”:

“Pankūku torte” ir viena no mana dēla vismīļākajām gramatām, kuru viņš zina jau no galvas un kuru drīz no galvas zinās arī visa ģimene, jo tā tiek lasīta visbiežāk. Reizes desmit… mēnesī!

Paulam lasām priekšā ik vakaru pa divām grāmatām. Viņš mēdz pieprasīt jau lasītas grāmatas daudzas reizes: noteicējs ir viņš.

Šī grāmata ir jauka ar to, ka tai ir ļoti skaistas ilustrācijas. Stāsts ir par večuku Petsonu un viņa kaķi Findusu. Abi visu laiku iekuļas nepatikšanās, bet viss ir ļoti mīļi un jauki, grāmatā ir no Astrīdas Lindgrēnes pazīstamais gaišums.

Ilustrācijās ir uzzīmētas ļoti mazas, sīkas, gandrīz vai ar lupu pētāmas detaļiņas, mazas mājiņas, kurās dzīvo kaut kādi mazi muklīši, Paulam tās detaļiņas ļoti patīk pētīt un pētīt. Šo grāmatu var izlasīt vienā vakarā.

Es, to lasot, pārbaudu savu profesionālo varēšanu, jo tur ir vairāki tēli, lasu lomās, un visi priecājamies.

Savukārt, ja es izvēlos literatūru, kuru lasu pats sev, tad iesaku rakstniecības studiju pasniedzēja, rakstnieka Andra Akmentiņa romānu “Skolotāji” no sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts”.

Tā mani ļoti uzrunāja. Tas ir laiks, kuru es pats neesmu pieredzējis, – 20. gadsimta 50./60.gadi, tā sauktais Hruščova laiks. Grāmata ir tik meistarīgi uzrakstīta, ka ir sajūta – jā, tā arī droši vien bija.

Tajā ir briesmīgā, trūcīgā padomju pasaule, kuru tomēr rakstnieks ir uzrakstījis ar zināmu gaišumu un arī ar patīkamu humoru. Tā ir grāmata, kurā īsti nav nedz antivaroņu, nedz lielu varoņu,

vairāk vai mazāk tie visi ir cilvēki, kuri vienkārši dzīvo savas dzīves.

Mani ļoti interesē, tas, kā Akmentiņš prot parādīt, kā mazais cilvēks tiek cauri dzīvei represīvajā padomju iekārtā, un tas zināmā mērā sakropļo arī viņa dzīvi. Bet tāpat spēj saglabāt gaišumu. Redzu tajā grāmatā arī gaismu. Lasīju, un man patika.

Lai gan arī mana mamma ir skolotāja, es no savas bērnības atceros to sajūtu, ka biju ļoti pārsteigts atskārst, ka skolotājiem ir arī pašiem savas dzīves, ārpus skolas un stundām. Grāmata ļoti labi paver priekškaru uz šo mazo lielo cilvēku dzīvi.

Domāju, ka autors ir veicis lielu priekšizpēti, jo rodas iespaids, ka grāmatā attēlotais laiks un pasaule ir atspoguļota precīzi.”

Klaundaktere un vides aktīviste Linda Ulāne pati ir literāte, taču citiem iesaka izlasīt Ivara Šteinberga dzejas krājumu “Jaunība”:

“Šī grāmata ir labākais, kas ar mani noticis pēdējo gadu latviešu literatūrā. Blakus Andra Kalnozola darbam “Kalendārs mani sauc”, Rasas Bugavičutes-Pēces “Puikam, kurš redzēja tumsā”, Janas Egles dzejas krājumam “Ledus debesis” un varbūt vēl dažiem pārsteigumiem. Piemēram, Lindas Gabarajevas “Apļiem” un Svena Kuzmina “Hohmas” ciklam.

“Jaunība” – tas ir dzejas krājums par mani, par astoņdesmito gadu bērniem, kas vairs nav bērni, bet sparīgi ieģitāro un iestopē savās pieaugušo dzīvēs.

Reizēm izlūdzoties naudu no mammas, reizēm pieļaujot visidiotiskākās kļūdas, mēs dzeram alu, lētu vīnu, viens otru, visapkārt dejojošo garmataino sviedrus.

Ar mums ir Kurts Vonnegūts, Silvija Plāta, Džidu Krišnamurti un Eduards Veidenbaums. Mēs ieelpojam negulētās naktis, pēc kurām nāk negulētas studiju vai darba dienas, mēs ieelpojam kis-kis ņau-ņau ēras beigas, mēs ieelpojam kārtējās mašīnas, kura neapstājās un mūs nepaņēma, izplūdes gāzes.

Mēs mākam sapņot. Mēs mākam sapņot tā, kā pēc tam nekad vairs nemācēsim. Mēs ejam uz festivālu, uz pseidofilozofiju, uz viņa telti, uz viņas krūšturi, uz pohām, uz masturbāciju, uz atklāsmēm, uz jaunību.

Es sevi “Jaunībā” ieraudzīju. Esmu pārliecināta, ka daudzi citi arī. Un ieraudzīju nevis ar nostalģisku skatu, kas liecina, ka agrāk viss bija zaļāks, jo gandža lētāka. Bet ar lepnumu un vērtības sajūtu.

Lai slavēta jaunība un visi mani jocīgie lēmumi, kas mani ir noveduši šodienā.

Lai slavēts Ivars Šteinbergs, viņa pašizziņas tieksmes un šis piemineklis mūsu paaudzei!

Es lasu ļoti dažādu literatūru – dzeju, prozu, biogrāfijas, pašizaugsmes literatūru (jāpiebilst, ka man šķiet, ka pilnīgi visa literatūra var kalpot pašizaugsmei), komiksus, dokumentālo literatūru.

Grāmatas man vienmēr ir bijusi iespēja ceļot tālāk, nekā to atļauj Eiropas šosejas. Pēdējā laikā vairāk par “izbēgšanu” es literatūrā meklēju sevi. Ceļa norādes uz to, kas man svarīgs, kas var izgaismot manus tumšākos stūrus, sniegt ieskatu manā identitātes veidošanās procesā, pat ja tikai retrospekcijā.

Literatūrā slēpjas dziedinošs spēks.

Varbūt tieši tādēļ pēdējos gados izglītojos biblioterapijas (no angļu biblio-guidance) lauciņā, jo redzu, kā daiļliteratūra var aizvest līdz jauniem skatpunktiem uz mūsu pašu izaicinājumiem, tā palīdz veicināt empātiju un arī sniedz mierinājumu, drošo telpu, kad nepieciešams.

Tieši to piedāvā arī Ivara Šteinberga “Jaunība”. Sanācis, ka autors manu grāmatas eksemplāru ir parakstījis trīs reizes trīs dažādos pasākumos. Krājumu lasījusi arī esmu vismaz trīs reizes. Noteikti būs vēl.

Kad man būs nepieciešama jaunās, trakās un diezgan naivās Lindas gaisma un drosme, es zināšu, kur to meklēt.”

Interjera dizainere Žanete Zakovica-Ozoliņa neslēpj, ka arī viņu vienaldzīgu neatstāja Jurģa Liepnieka bestsellers jeb dižpārdoklis “Mans nabaga pirāts”:

“Es vēlētos lasīt trīsreiz vairāk, nekā ikdienā tas izdodas. Lasot man gan vajadzīgs pilnīgs miers. Uz mana naktsgaldiņa var stāvēt četras piecas iesāktas grāmatas, kuras var paņemt rokās pēc noskaņojuma, no romāna līdz psiholoģijai. Nupat iesāku Mišelas Obamas biogrāfiju.

No pēdējā laikā lasītajām spilgti atmiņā palicis un pārdomas raisījis romāns “Mans nabaga pirāts” – 2022. un 2023. gadā viena no vislasītākajām un viena no vispieprasītākajām grāmatām veikalos un bibliotēkās. Kļuvusi par bestselleru, bibliotēkās pēc tās stāv rinda.

Šo grāmatu kāds uzdāvināja manam vīram dzimšanas dienā. Parasti detektīvi nav mana lasāmviela, bet romāns mani ievilka sevī ar pirmajām lappusēm.

Šī grāmata ir par attiecībām, bet arī ar ļoti spēcīgiem filozofiskiem apcerējumiem. Psiholoģisks trilleris.

Brīžiem liekas, ka stāsts ir par bagātnieku visatļautību. Vīram pēc 16 gadiem laulībā ir apnikusi sieva, viņš izdomā, ka visiem būs labāk, ja sievas vairs nebūtu, jo šķiršanās ir liels čakars.

Viņš spriež, ka sievietei pēc 40 dzīves tik un tā vairs nekādas nav, viņa ir norakstīta, nodzersies, katru vakaru dzer vīnu, tas vīru kaitina, apnicis, ka visās malās vīna korķi. Galu galā slepkavība notika – bet pavisam cita. Lasīju un domāju: kas tas vispār par sviestu?

Grāmata tik ļoti ierauj sevī! Galu galā sāc domāt: kas tad īsti ir tas pareizais, kas ir ļauns, kas labs, kas ir Dievs? Tā tikai sākumā šķiet, ka stāstā nav nekādas morāles, īstenībās tā morāle ir dziļa.

Vienlaikus grāmata ir gan ļoti filozofiska, gan ar tik ļoti garšīgiem, noslīpētiem izteikumiem, ka gribas tos pierakstīt. Ļoti bieži skaļi, pilnā balsī smējos, tos lasot.

Grāmata ir ļoti bieza, romāna pēdējā trešdaļā sevi brīžiem pieķēru domājam, ka varbūt tomēr romāns ir mazliet par garu un tajā ir vietas, kuras varētu izlaist. Es teiktu, tā ir izklaides literatūra, taču tā atstāj domās dziļu nospiedumu.”

Advokāts un krimināltiesību pasniedzējs Edgars Golts citiem iesaka izlasīt Džona Grišama detektīvromānu “Reketieris”:

“Esmu juridiskas literatūras vācējs – manos plauktos atrodamas grāmatas, sākot no 19. gadsimta līdz mūsdienām. Tomēr ne tikai tieši ar manu profesionālo darbību saistītas.

Saviem studentiem parasti sniedzu padomu: “Ja kaut ko nesaproti, tad jālasa tālāk!” Arī pats tā daru.

Ļoti interesanta lasāmviela ir jau pirms vairāk nekā desmit gadiem izdotā “Liepājnieku biogrāfiskā vārdnīca”.

Dēls, jaunais psihiatrs, ieteica izlasīt latviešu zinātnieka Artūra Utināna grāmatu “DNS, matrice un cilvēka uzvedība”. Šis darbs burtiski ietekmēja visu manu dzīves filozofiju, meklējot atbildi uz jautājumiem – kur rodas taisnīgums un likums? Kāpēc jaunieši izdara noziegumus?

Brīvajos brīžos, visvairāk mazos atvaļinājumos, es atslēdzas no darba, lasot detektīvromānus. Viens no maniem visiecienītākajiem autoriem ir rakstnieks Džons Grišams, kurš populārs visā pasaulē un arī Latvijā.

Manā plauktā ir gandrīz visi viņa darbi, kas pie mums izdoti.

Romānu “Reketieris” esmu izlasījis pat divreiz un to es noteikti ieteiktu izlasīt arī citiem, jo tā ir viena no tām mīklām, kurai es pat neuzminēju beigas.

Kā jau Grišamam ierasts, stāsts ir ar negaidītu pavērsienu, par advokātu, kurš, kā vienmēr, ir galvenais varonis, un par kāda tiesneša priekšlaicīgu nāvi.

“Nekas nav tā, kā šķiet, un tomēr notiek godīga spēle,” – šis ir ļoti precīzi par romānu teikts tā anotācijā.

Grišams man patīk, jo viņš zina drēbi. Saistoši raksta, ir talantīgs rakstnieks. Vienmēr daudz cilvēku viņa romānos, daudz Amerikas aprakstu.

Piemēram, tāda sīka nianse kā – Amerikā advokāts brokastis ēd piecos no rīta un uz klienta rēķina, jo brokastojot viņš domā par klientu. Eiropā un Liepājā gan tā ne tuvu nav! Mēs te esam visi tādi – lauku advokāti.”