Leļļu teātra ”Maska” radītājs Pēteris Trups iesaka Jāņa Lejiņa triloģiju ”Zīmogs sarkanā vaskā”:

”Par mums, par mūsu dzīvi, par mūsu vietu laika upes straumē un par mūsu laika upes aizsākumu šis darbs man lika aizdomāties. Lai arī visas trīs grāmatas lasītas jau pirms krietna laika, tomēr spilgti iespiedušās atmiņā un tās ieteiktu izlasīt arī citiem.

Triloģijas autors Jānis Lejiņš otrās daļas ”Ķēniņš” pieteikumā rakstījis: ”Kad karš ir sācies, tu zini, ar ko jārēķinās. Ir savējie, ir pretinieki, un iespēju nav daudz. Dzīvība vai nāve, uzvara vai sakāve. Arī pēc kara viss ir vairāk vai mazāk skaidrs – vieni dzīvo laimīgi, otri nelaimīgi, bet tiem trešiem ir vienalga. Viņi ir pārcēlušies citā Pasaulē. Nav jau tik vienkārši, un tomēr saprātam aptverami. Kad vētra norimusi, var ķerties pie nogāztiem kokiem un labot māju jumtus.

Bet, kā ir pirms negaisa, kad pamalē parādās vien pirmais mākonītis? Ļaudis domā, ka tā ir tikai kārtējā laika maiņa, un dzīvo tālāk. Viņi iet savās ikdienas gaitās, priecājas, bēdājas, mīl un ķildojas, audzina bērnus, kopj bites un baro lopus… Kurš spēj viņus brīdināt, ka šis negaiss plosīsies turpat simt gadu?”

Triloģijas grāmatas ”Brāļi”, ”Ķēniņš” un ”Rūnas” pirmoreiz izdotas 2001.–2009. gadā. Darbība šajos romānos notiek no 1162. līdz 1215. gadam un ne tikai mūsu sentēvu zemē – Trikāta, Turaida, Gulbene, Ikšķile, Jersika, Rīga –, bet norises vietas ir arī Lībeka, Roma, Pleskava, Brēmene un citas. Tā ir epopeja par Ziemeļlatvijas latgaļu valsts veidošanos un tās likteni.

Tā ir vēsture, protams, nedaudz piedomāta, bet tajā ir, par ko mums padomāt, un mēs kaut nedaudz varētu no tās mācīties arī mūsdienās.

Par to, kā viss, kas ar mums noticis, pakļaušana, vēsturē ir ticis plānots daudzus desmitus vai pat simtus gadu iepriekš. Cilvēki domā, ka viss notiek šeit un tagad, un viņi dzīvo šeit un tagad, mēs visu pieņemam kā tagadni, bet īstenībā viss, kas tagad notiek, ir sācies jau iepriekš.

Lejiņa grāmatas rosina padomāt, kā mēs dzīvojam tagad un kāpēc mēs dzīvojam tā, kā dzīvojam. Liek domāt par to, ka esam laika upes straumes vidū, bet no kurienes tā upe ir sākusi tecēt? Jānis Lejiņš raksta aizraujoši, grāmatu var izlasīt vienā naktī! Ļoti labs, izzinošs vēstures materiāls.”

Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas 7. klases skolniece Elizabete Niedola iesaka izlasīt Kolenas Hūveras grāmatu ”Tas notika ar mums”:

”Grāmata ir par meiteni Lili, kurai nekad nav klājies viegli, jo vecāki bieži strīdējās un tētis reizēm mēdza darīt pāri mammai. Meitenei tas ļoti sāpēja un nepatika. Grūtā dzīve jauno sievieti neatturēja cīnīties par dzīvi, kādu viņa pati vēlas!

Tomēr reizēm liktenis ir sarežģīts un nav iespējams paredzēt, kādas būs viņas pašas attiecības. Grāmatā ir apraksts par Lili bijušo un jauno mīlestību.

Viņa iemīlējās un apprecējās ar vīrieti, kurš arī viņai mēdza darīt pāri. Šajos brīžos viņai šķita, ka tas ir viņas tētis, kas dara pāri mammai.

Lai nepieļautu vecāku kļūdu, viņa izšķīrās no vīra. Viņi centās saglabāt draudzību, jo abiem bija kopīga meita!”

Draudzīgā aicinājuma Liepājas 5. vidusskolas skolotājs un pilsētas gids Agnis Timermanis iesaka Zentas Ērgles grāmatu ”Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”:

”Vismaz kāda nodaļa no labas grāmatas vakarā pirms iemigšanas ir jāizlasa. Pārmaiņus ņemu rokās gan uz papīra drukātu romānu, gan arī digitalizētu tekstu, kuru lasu, izmantojot Nacionālās bibliotēkas e-grāmatu bibliotēku www.3td.lv, ja nevar dabūt kāroto grāmatu drukātā formātā.

Pēdējā laikā esmu aizrāvies ar mūsdienu latviešu literatūru, saista vēstures tēmas, tostarp patikuši arī romāni no sērijas ”Mēs, Latvija, XX gadsimts”.

Tomēr, ja jānosauc tikai viena vienīga grāmata, kuru ieteiktu izlasīt citiem, tad es izvēlētos savas bērnības mīļāko sējumu, kuru šad tad pārlasu vēl aizvien. Tā ir kādreiz tik ļoti populārās rakstnieces Zentas Ērgles grāmata ”Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi”.

Pats neesmu piedzīvojis pionieru laikus, taču, noņemot no stāsta ideoloģijas plīvuru, varu teikt, ka grāmatā aprakstītā sētas bērnu bērnība bija tāda, kuru varēju asociēt ar savējo:

tāpat veidojās bērnu draudzības mūsu mājās, pagalmā gāja ņigu ņegu, mums bija piedzīvojumiem bagāta dzīve kopā ardraugiem, un tāpat, kā grāmatā aprakstītie bērni, arī mēs izdomājām, ko gan tik visu varam izdarīt.

Un, tāpat kā bērni grāmatā, arī mēs saviem piedzīvojumiem saņēmām vecāku atbalstu.

Kultūras projektu vadītāja Nora Sudmale iesaka izlasīt Ismaila Kadares romānu ”Mirušo armijas ģenerālis”:

”Mana šīs vasaras grāmata, kuru iesaku izlasīt citiem, ir albāņu rakstnieka un dzīvā klasiķa Ismaila Kadares romāns ”Mirušo armijas ģenerālis”.

Prieka sajūtas šī grāmata raisa jau no pirmā acu skata un pirksta pieskāriena. Tās taktili patīkamais vāka noformējums, salikumā izmantotie burtveidoli un papīrs – izcils dizains.

Tad nāk pats būtiskākais – saturs, Kadares romāns ir stāsts par kādas vārdā nenosauktas valsts armijas ģenerāli, kuram vairākas desmitgades pēc kara ir dots uzdevums doties uz Albāniju atrast un pārvest mājās kritušo karavīru kaulus. Ģenerālim un viņa komandai ir precīzi saraksti un solījums karavīru mātēm atrast viņu dēlus.

Piedzīvojam to, ar kādām izjūtām iekarotāju armijas ģenerālis atgriežas reiz okupētajās teritorijās, kā ar viņu tagad sadarbojas vietējie.

Pārdomas un refleksijas par pagātni, vēstures sāpīgo jautājumu risināšanu un, kā grāmatas pēcvārdā raksta tulkotājs Dens Dimiņš, – alegorija par kara ļaunumu un militārās mašinērijas absurdu.

Man kā projektu cilvēkam tas bija arī saldsērīgs ceļojums kopā ar ģenerāli, kurš izdzīvo dažādas fāzes, īstenojot savu ”projektu”, sākot no entuziasma ceļojuma sākumā līdz izdegšanai un cīņai par veselā saprāta saglabāšanu tā noslēgumā.

Romāns ir arī rosinoša lasāmviela painteresēties par Albānijas vēsturi. Kadare romāna gaitā meistarīgi veido gan kritušo iekarotāju karavīru, gan dzīvo meklētāju tēlus, ne brīdi konkrēti neatklājot, kuru valsti viņi pārstāv. Tā paliek mīkla lasītājam, uz kuru atbilde jāatrod katram pašam, izmantojot vai nu esošās zināšanas, vai papildus pētot Albānijas vēsturi. Nekur nav teikts, ka atrastā atbilde būs īstā.

Vēl jāuzslavē Dena Dimiņa meistarīgais tulkojums. Kadares valoda ir eleganta un bagātīga, un Dimiņam ir izdevies, tulkojot no albāņu (!) valodas, to brīnišķīgi pārnest latviešu valodā.

Romāns ir uzrakstīts 1963. gadā, papildināts 2007. gadā un joprojām aktuāls, dzīvas vēsturiskās atmiņas pilns. Grāmatas iespaidi ievelk paralēles ar mūsu pašu vēsturi. Arī pie mums ik pa laikam ierodas ļaudis no Vācijas, kas meklē, atrod un ved mājās savu kritušo mirstīgās atliekas, un cik daudz Sarkanās armijas karavīru guļ mūsu zemē.”

Liepājas Speciālās ekonomiskās zonas pārvaldnieks Uldis Hmieļevskis iesaka domātāja Nasima Nikolasa Taleba atziņu grāmatu “Risks ar savu ādu”:

“Mani vairāk saista biogrāfijas, vēsture un psiholoģija. Grāmata “Risks ar savu ādu” atstājusi uz mani paliekošu iespaidu, un to noteikti iesaku izlasīt arī citiem. Tieši šī grāmata man vadītāja darbā palīdz izprast gan apkārtējos cilvēkus, gan arī pašam sevi.

Gan sociālajos tīklos, gan televīzijā bieži redzam daudz zinošu cilvēku, kuri it kā ir eksperti – katru dienu citā jomā. Bet papētot redzams, ka tomēr tie ir “eksperti” un viņu it kā vispusīgie spriedumi tomēr ir virspusīgi.

Autors raksta: “Jebkurā darbības nozarē, kurā nepastāv tiešā riska filtrs, vairums cilvēku jūtas atbilstoši savai lomai, labi pārzina profesionālo žargonu un virspusējās detaļas, bet neizprot lietas būtību.” Un vēl: “Mikrolīmenī muldēt ir vieglāk nekā makrolīmenī.”

Tas labi raksturo šobrīd pieņemto “ekspertu” kultūru, kuri nereti masu medijos aicināti izteikt viedokļus, bet īstenībā ir virspusēji, un tas rada diezgan lielu sniega bumbas efektu,

un beigās ir ļoti grūti izvilkt ārā sauso atlikumu. Tāpat ir ļoti svarīgi atbildēt ar savu vārdu kā garantiju savam darbam – tāpat kā senāk amatnieki riskēja ar savu vārdu, dodot to savai precei vai savai darbnīcai.

Es šo uztveru kā psiholoģijas un menedžmenta mācību grāmatu, kura ir par cilvēku domāšanu un viņu rīcību. Grāmata man ļāvusi izvērtēt gan savu, gan citu cilvēku domāšanas rāmi, atbildības rāmi, vērtēt, kā cilvēki rīkojas dažādās situācijās un ko no viņiem var sagaidīt.

Tas arī ļauj man ikdienā, zinot cilvēku pieredzi, saprast, kādus lēmumus viņi pieņems, kā rīkosies vienā vai citā situācijā. Šāda izpratne ļauj vieglāk izsijāt graudus no pelavām, atšķirt gudrību no pseidozināšanām.”

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikāciju saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.