Piektdiena, 29. marts Agija, Aldonis
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Liepājnieki lasa. Grāmatas, ko iesaka arī citiem

Kopā ar nodibinājuma “Liepāja 2027” komandu turpinām publicēt lasošo liepājnieku domas par iecienītākajām grāmatām, ko viņi labprāt ieteiktu izlasīt arī citiem.

Liepājnieki lasa. Grāmatas, ko iesaka arī citiem
Ilustratīvs (Foto: Rubén García on Unsplash)
04.06.2023 06:00

"Kurzemes Vārds"

Skolotāja un gide Irisa Otrupe iesaka Ilzes Graudiņas romānu ”Šeit nav nekāda bēdu leja”:

”Man mīļi ir kriminālromāni. Šopavasar vien esmu izlasījusi trīs vācu autores Neles Noihausas detektīvus. Tomēr viena no šogad lasītajām, atmiņā visspilgtākajām ir pavisam cita jauna grāmata, kuru sarakstījusi latviešu rakstniece Ilze Graudiņa, ko līdz šim nebiju pat pamanījusi.

Šī grāmata man bija pārsteigums!

Droši vien pati arī nemaz nebūtu to paņēmusi rokās, ja bibliotekāre neieteiktu. Man patīk pajautāt un uzklausīt bibliotekāru ieteikumus, un par šo grāmatu no citiem lasītājiem bija dzirdētas labas atsauksmes. Es uz tām paļāvos un lasīju.

Romāns uzrakstīts no to cilvēku viedokļa, kurus mēs dažkārt saucam par trakajiem, un stāsta par viņu dzīvi. Darbība notiek psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Jauna sieviete, psiholoģe, ierodas slimnīcā praksē un uzklausa dažādus stāstus no pacientiem, kuri tur uzturas.

Jā, grāmata ir tiešām interesanta! Tā liek domāt par to, ka mēs bieži vien nesaprotam tos cilvēkus, kuri ir nedaudz citādāki nekā mēs paši, un tāpēc mēs viņus tiesājam no sava skatpunkta. Lai gan arī viņu dzīvesstāsti ir tā vērti, lai viņiem pievērstu uzmanību un viņus saprastu.”

Mākslinieks Aivars Kleins iesaka izlasīt vācu autora, mežziņa Pētera Vollēbena grāmatu ”Koku slepenā dzīve”:

”Dzīvoju šodienā un grāmatas vairs tikpat kā nelasu. Man vienkārši nav laika lasīt! Es drīzāk gribētu ieteikt, ka ikvienam mājās pie sienas jābūt gleznai! Un tomēr, ja latviešos vēl kaut cik saglabājusies dabas izjūta, tad ikvienam iesaku izlasīt grāmatu ”Koku slepenā dzīve”.

Grāmata latviski izdota pirms vairākiem gadiem. Tā stāsta par koku savstarpējo saziņu, koku jūtām, atmiņu un raksturu – Vollēbena skatījums uz meža sabiedrību un kokiem daudzus pārsteidz un liek uz dabu skatīties citām acīm.

Patiesībā tas ir ļoti interesanti, jo neredzamā daļa dabā ir ļoti jūtīga un smalka, šī dabas organismu savstarpējā mijiedarbība. Ja Latvija ir koku lielvalsts, tad grāmata ir jāizlasa. Par koku slepeno dzīvi es nojautu kaut ko. Esmu sēņotājs, arī forelists, dabā esmu ļoti iekšā, kā indiānis. Sēni rudenī saožu.

Zinu, kā viņa rodas simbiozē ar citiem augiem. Sēņu micēlijs ir milzīga megapolise. Kā zināms, sēne nav ne dzīvnieks, ne augs, pilnīgi kaut kas pa vidu.

Tāpēc – es labprātāk vairāk brīnos par dabu.

Savulaik biju Dabas aizsardzības kluba aktīvists, esmu daudzkārt vīlies politikā un patērētāju sabiedrībā, par kādu esam izveidojušies, un man ļoti sāp, ja dabas izjūta netiek ieaudzināta jaunajā paaudzē, bērnos no mazotnes.

Mans dvēseles patvērums ikdienā ir paša dārzs, kuru kopju kopš februāra, un pret to attiecos kā mākslinieks, ne ar racionāliem apsvērumiem.

Grāmatā par koku slepeno dzīvi autors vairāk raksta par skābaržu mežiem, kā attīstās skābarži, kā viņi dzīvo, kā veido saziņu, tas viss ir ļoti, ļoti jūtīgi un ļoti, ļoti interesanti man kā kociniekam. Tas, kā koks izaug, kā katrs koks ņem savu barības bāzi, atsaucas uz koka struktūru. Bet šodien nevienam nav laika to vairs mācīties. Esmu strādājis par koka darbu skolotāju dažādās skolās, es to zinu.

Bērnam jānāk jau motivētam uz skolu. Bet ne sabiedrība, ne ģimene nemotivē bērnu, līdz ar to viņš dauza bumbierus.

Esmu ļoti skumīgs par to, ka amatniecība jau ir iznīkusi. Līdz Otrajam pasaules karam vēl tiešām bija amatniecība. Tad cilvēki vēl ticēja mūžībai un Dievam, šodien netic. Nu, tad vēl tik ir mums daba palikusi. Latvijā jau no dabas vēl kaut kādas kripatiņas ir. Tāpēc iesaku šo grāmatu – par dabu!

Latviešiem ir jāatgriežas pie zemes, un dabai ir jābūt bērnu ikdienā. Par maz ir audzēt pupas un par tām vien tīksmināties, tas ir infantilisms. Esmu izmisis, ka Liepājā joprojām lielākā daļa cilvēku dzīvo guļamrajonos, un tā jau četras paaudzes. Tas atsaucas uz cilvēku apziņu. Tad es vismaz sakopju savu dārzu, kur es varu veldzēties. Ja katrs parūpētos kaut vai tikai par savu stūrīti – cilvēks ļoti daudz var izdarīt!

Katrā stādā ir milzīga enerģija. Vajag, lai bērns to visu redzētu, arī redzētu sava darba augļus – kā izaug augs. Kā nobriest sēklas un augļi. Tāpēc tik daudzi cilvēki ir depresijā, ka neredz jēgu tam, kāpēc dzīvo. Bet, ja cilvēks ir dabā, ir pavisam citādāk. Mēs no dabas nākam un dabā aiziesim.”

Skaņu māksliniece, augstskolas pasniedzēja Krista Dintere iesaka izlasīt ļoti aizraujošu ievērojamā amerikāņu mūzikas kritiķa Aleksa Rosa grāmatu ”Viss cits ir troksnis”:

”Tā ir viena no ļoti retajām, gandrīz vienīgā tāda grāmata, kas patiešām saistošā veidā stāsta par jauno laiku mūziku un ir izdota latviešu valodā, un to var lasīt arī kā izklaidējošu literatūru. Tas ir stāstījums par divdesmitā gadsimta mūzikas vēsturi, par to, kā šī gadsimta laikā radušās un attīstījušās pilnīgi jaunas idejas mūzikā.

Bieži vien mēdz šķist, ka jauna mūzika ir ļoti sarežģīta un grūti uztverama. Tad nu šī grāmata var raisīt interesi iepazīt jauno mūziku. Ļoti patīkami, ka šī grāmata ir rakstīta diezgan vieglā formā, tajā ir izstāstīti gan jauno žanru, gan komponistu stāsti, arī kontekstā ar politisko vēsturi, ar notikumiem Eiropā un Amerikā šajā gadsimtā, un kļūst redzams, kādām grūtībām mūziķi šajā gadsimtā gājuši cauri.

Grāmatas temats ir aktuāls galvenokārt tāpēc, ka laikmetīgā kultūra plašākā sabiedrībā mēdz būt ne visai saprasta. Ja paraugāmies, ko mums māca skolās, tad 20. gadsimtu vienmēr atstāj uz beigām, jo vispirms jau jāaplūko senāko laiku vēsture.

Bet, manuprāt, būtu vērtīgi kādreiz sākt vēsturi šķetināt no otras puses – no mūsdienām – un tad pamazām virzīties dziļākā pagātnē,

lai izjustu laikmeta un vēstures saķeri ar mums pašiem. Tādēļ tieši šādas grāmatas kā Aleksa Rosa darbs, kas saņēmis arī vairākus apbalvojumus, ir ļoti svarīgas, lai veicinātu izpratni par to, ko dzirdam sev apkārt.

Es gan uzskatu, ka mūzikai un mākslai ir jābūt spējīgai pašai nest vēstījumu arī tad, ja klausītājs vēsturi nezina. Bet 20. gadsimta mūzika daudzējādā ziņā ir ļoti ekspresīva un tās valoda ir ļoti dažāda.

Labprāt ieteiktu lasīt arī latviešu literatūru, manuprāt, arī tas ir ļoti svarīgi. Bet tikpat nozīmīgi ir tulkot labu literatūru. Strādāju jomā, kas saistīta ar skaņu tehnoloģijām, un zinu, ka profesionālā literatūra manā nozarē ir galvenokārt angļu valodā. Taču ir patīkami, ka par nozīmīgām tēmām labu grāmatu var lasīt arī latviski.

Manuprāt, ļoti svarīga īpašība cilvēkiem ir – spēja ieklausīties.

Tieši kultūra, māksla un mūzika mūsos veicina un attīsta šo spēju, arī palīdz kļūt atvērtākiem, saprotošākiem, attīstīt sevī intelektu. Tas ir mans kopējais aicinājums cilvēkiem – ieklausīties! Ieklausīties savā apkārtnē, apkārtējos cilvēkos, klausīties labu mūziku!”

Rokdarbniece, māksliniece un Valsts probācijas dienesta speciāliste Astra Dzērve rosina pievērst uzmanību lietuviešu rakstnieces Kristinas Sabaļauskaites romānam četros sējumos ”Silva rerum”:

”Šī autore glezno ar vārdiem. Viņas romāni ir ļoti, ļoti vizuāli. Esmu dzirdējusi teicienu – ja cilvēks lasot spēj grāmatu vizualizēt, tad to ir ļoti patīkami un viegli lasīt. Man teksta iztēlošanās padodas labi, un tāpēc es labāk izvēlos lasīt grāmatas nekā skatīties kino.

Lasīt Kristinas Sabaļauskaites grāmatas ir kā ienirt baroka laika pasaulē, iepazīt ģimeni vairākās paaudzēs. Vēstījumam ir dažādi slāņi, ļoti daudz informācijas, un to es arī no grāmatām sagaidu: lai sižets būtu ne tikai interesants, bet lai tas mani arī izglīto.

Lai es būtu guvusi arī plašāku redzesloku, lai mans baudījums būtu gan intelektuāls, gan emocionāls.

Ļoti patīk Sabaļauskaites valoda. Vēlos, lai grāmatas būtu viegli lasāmas valodas ziņā – lai tā raiti rit arī tad, ja tā ir sarežģīta, bagāta, krāšņa, bet lai valodas ritms ir veiksmīgs. Šajā gadījumā tulkotāja Dace Meiere ir izdarījusi milzīgu darbu, šīs grāmatas iztulkojot, jo tajās var būt milzīgi gari teikumi pat divu lapu garumā.

Es tāpat ieteiktu izlasīt arī nākamās Sabaļauskaites grāmatas, arī ”Pētera imperatori”. Mani uzrunāja abi romāni, bet ”Silva rerum” sniedza tik lielu pārsteigumu par Lietuvas vēsturi, kas noritējusi tepat līdzās, un tas skata punkts, kā tas tiek parādīts, – man tas bija īpaši vērtīgi.

Braucot ekskursijās pa Lietuvu, apmeklējot Lietuvas muižas, katedrāles, staigājot pa Viļņas ieliņām, es to visu varu tik labi iztēloties! Grāmatas lasīju tajā laikā, kad tās iznāca, no 2008. līdz 2018. gadam, nu jau vairs atmiņā nav viss stāsts, bet tā ļoti spilgtā emocionālā sajūta, ka tas ir kā sevišķi bagātīgs seriāls, kuru es it kā būtu noskatījusies, ir palikusi.

Tā ir sāga par lietuviešu bajāru Norvaišu ģimeni 17.–18. gadsimtā, kā izaug bērni, noveco, kāda ir viņu mīlestība un dzīve šajā vēstures laikmetā.

Protams, tas viss ir izdomāts, taču autore balstās uz smalkiem vēsturiskiem pētījumiem par laikmetu.

Lasīju intervijas par viņu, ka viņa kā mākslas vēsturniece ļoti sīkumaini pievēršas vēsturiskām detaļām, lai nebūtu kļūdu. Tas ir milzīgs darbs, kurš tomēr ir pasniegts viegli, lasot šo pūļu smagums nav manāms, arī to es augstu novērtēju.”

Mārketinga un reklāmas speciālists Mārtiņš Sīlis iesaka izlasīt Elisas Šrēderes grāmatu ”Sniega bumba. Vorens Bafets un dzīves bizness”:

”Piekrītu uzskatam, ka lasīt ir ārkārtīgi svarīgi – pat vienalga ko, galvenais – lasīt! Šķiet, ka esmu to darījis vienmēr, visu savu mūžu, nepārtraukti.

Kādā Hārvardas universitātes pētījumā par lasīšanas ieguvumiem atradu vairākas sev vissvarīgākās atziņas par to, kāpēc ir svarīgi lasīt, un tām cenšos sekot savā dzīvē. Piemēram, ka lasot esi spiests darbināt prātu.

Ikdienā mēs mēģinām prātu atvieglot, bet lasīšana gluži pretēji – prātu stimulē.

Tas savukārt uzlabo mūsu spēju domāt analītiski, izvērtēt lietas no dažādām pusēm. Lasīšana dod pieredzi, veicina analītisku pieeju jebkuram jautājumam. Turklāt lasīšana samazina stresu. Ja septiņas minūtes lasi, tad šajā laikā tev samazinās stress un dienā uzņemtais negatīvisms atkāpjas, jūties daudz labāk. Es arī pat pusdienlaikā mēģinu palasīt septiņas minūtes.

Pašlaik lasu Maijas Miglas-Streičas ”Matildes gadsimtu”. Un tiešām tās septiņas minūtes grāmatā noņem dienas spriedzi, to it kā izdzēš, pēc tam vari uz lietām paraudzīties ar svaigu skatījumu. Vēl – lasīšana ir izklaide. Nav nekā labāka izklaidei par lasīšanu!

No literatūras sagaidu kvalitāti un pēdējos gados mērķtiecīgi izvēlos lasīt biogrāfijas, kurās ir gan stāsts par cilvēku, gan autora darba kvalitāte.

Neatkarīgi no grāmatas varoņa profesijas, vienalga, vai viņš ir biznesmenis, sportists, varbūt mākslinieks, – ir interesanti lasīt, ko viņš ir darījis, kā viņš ir darījis. Vari izdzīvot viņa dzīvi un smelties zināšanas un pieredzi. Tas palīdz pārvarēt pašam savus grūtos brīžus, ir iespēja mācīties no citu kļūdām.

Visvairāk autobiogrāfijās man patīk, ja tās nav cukurotas, bet ir arī smagums un tas, kā cilvēks to pārvar.

Tāpēc noteikti iesaku Vorena Bafeta, viena no pasaulē bagātākajiem cilvēkiem, leģendāra amerikāņu investora, brutāli atklāto biogrāfiju, kā to mēdz dēvēt.

Tas ir aizraujošs dzīvesstāsts – gan par cilvēku, par ģimeni, gan par dzīvi, gan par finanšu impērijām, arī par nosacīto veiksmes stāstu, par mērķiem.

Nolasīšu vienu citātu: ”Četrpadsmit gadu vecumā Vorens piedzīvoja savas mīļākās grāmatas ”Tūkstoš veidu, kā nopelnīt 1000 dolāru” solījuma īstenošanos. Viņš bija sakrājis apmēram tūkstoti dolāru un ar to ļoti lepojās.” Faktiski visa viņa dzīve ir par to, kā pavairot kapitālu dažādos veidos.”

Vispirms šo grāmatu paņēmu no bibliotēkas, grāmatnīcās to vairs nevarēja dabūt, bet, tiklīdz to izdeva atkārtoti, tūliņ nopirku ar domu, ka gribēšu to lasīt vēl kādu reizi.

Būtu vēl interesantāk, ja grāmata būtu rakstīta ilgāk. Gribētu zināt, ko Bafets teiktu tagad, pēc 2008.–2009. gada pasaules finanšu krīzes. Ceru, ka viņš izdos biogrāfijas papildinājumu. Iespējams, ka tagad viņa domas par daudz ko varētu būt mainījušās.”

Saistītie raksti

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz