Liepājas Kultūras pārvaldes vadītāja vietnieks Nauris Lazdāns iesaka Falkonesa Idelfonso izcilo romānu “Fātimas roka”:

“Manu brīvo laiku ārpus darba lietām un ģimenes kopā būšanas veltu divām savām kaislībām – sportam un literatūrai. Esmu diezgan “intensīvs” lasītājs, vismaz man tā liekas. Gandrīz katru dienu kādu brīdi veltu grāmatai.

Patiesībā daudz lasu jau kopš bērnības, kad (pat diezgan agri) iemācījos lasīt. Šobrīd to daru disciplinēti, kamēr iesākto neesmu izlasījis, jaunu grāmatu neuzsāku. Gan jau daudziem ir pazīstami brīži, kad iesākti un lēni uz priekšu kustas divi trīs vai pat vairāk darbu. Tā vairs cenšos nedarīt, lai gan bijis tā ir arī man.

Diezgan ilgi lauzīju galvu, ko gribētu ieteikt izlasīt Jums, jo tas nu nepavisam nav vienkāršs uzdevums. Šoreiz mana pirmā izvēle ir Falkonesa Idelfonso izcilais romāns “Fātimas roka”.

Bieza, pamatīga grāmata, kas garantē daudzas stundas un vakarus, varbūt kādam pat nedēļas, kurās iegrimt citā pasaulē un baudīt šo episko stāstu.

Šeit tiešām ir viss – mīlestība un naids, likteņa pavērsieni augšup un lejup, reliģiju nesamierināmība, karš, cīņa, netaisnības un pazemojums, liela veiksme, miers un pārticība, dzīves piepildījums un arī nepiedzīvotas laimes smeldze.

Stāsts ir vēsturisks – par musulmaņu pievēršanu kristietībai Ibērijas pussalā un viņu cīņu pret netaisnībām, par savām tiesībām un brīvību Granadā 16. gadsimtā. Šie notikumi atspoguļoti caur galvenā varoņa Ernando likteni visa viņa mūža garumā, kas veidojas divu reliģiju – islāma un kristietības –, divu pasauļu – arābu un kristiešu – sadursmē.

Romāns ataino gan tautas smago likteni, kuru autors ilustrē arī ar diezgan precīzu vēsturisku vēstījumu pat līdz niansētām to laiku notikumu detaļām, gan paša Ernando dzīvi, kuru autors liek ar ļoti dzīvu klātesamību un līdzpārdzīvojumu izjust arī lasītājam.

Ir ārkārtīgi interesanti caur romāna lappusēm iepazīt austrumu dzīves filozofiju, idejas un reliģiskos motīvus, kāpēc musulmaņi tiem seko, ievēro un pēc kādiem likumiem viņi veido savu dzīvi, kā kopj ticību dievam.

Daudz kas rietumu cilvēkam var šķist un arī šķiet tik ļoti nesaprotams, nepieņemams un pat barbarisks.

Tomēr, lai arī stāsts ir par 400 un vairāk gadu vēsturi, nākas secināt, ka diez vai šajos gadsimtos ir kas būtiski mainījies. Šī kultūru un reliģiju sadursme ir tikpat aktuāla un bieži apgrūtinoša arī mūsdienās, jo bieži savdabīgas islāma interpretācijas ir iemesls domstarpībām, nesamierināmiem konfliktiem un kariem. Izlasiet!

Nobeidzot vēlos padalīties ar vēl ko. Žanrs varbūt nav tas “vērtīgākais”, bet, ja nav spēka nopietnai un “smagai” literatūrai, ja gribas kaut ko izklaidējošu un neatbaida arī zināma fantastikas deva, bet Harijs Poters īsti neuzrunā, iesaku pamēģināt britu rakstnieka Džo Aberkombija triloģiju “Pirmais likums”.

Trīs grāmatās “Pats asmens”, “Pirms tie pakārti” un “Karaļu pēdējais arguments” ir viss – intrigas, varonība, kaujas un asinis, karaļu galmi un smirdoši graustu kvartāli. Vienvārdsakot – viens kārtīgs action! Ļoti baudāms, arī pateicoties lieliskam Santas Linkumas tulkojumam no angļu valodas.”

Latvijas Neredzīgo bibliotēkas Liepājas filiāles direktore Ilze Kārkliņa aicina izlasīt populārā šveiciešu rakstnieka Žoela Dikēra romānu “Baltimori”:

“Visvairāk aizraujos ar fantāzijas, zinātniskās fantastikas literatūru, lasu par citādām pasaulēm, par ceļojumiem laikā, patīk maģiskais reālisms, tomēr šoreiz izvēlos ieteikt “Baltimorus”, jo tas ir piemērs, kādai jābūt ideāli uzrakstītai grāmatai, un tajā ir viss, ko gaidu no laba romāna.

Tas ir aizraujošs jau no pirmās lappuses,

uzreiz ievelk lasītāju notikumu virpulī tā, ka gribas gan lasīt aizvien ātrāk un ātrāk, uzzināt atrisinājumu, gan arī vienlaikus, lai stāsts turpinās un vēl ilgi nebeigtos,

lasītājs kļūst par grāmatas varoņu ģimeni.

Rakstnieks savijis pagātni ar tagadni, romāns ir vienlaikus gan ģimenes sāga, gan pieaugšanas stāsts, tajā ir gan draudzība, gan mīlestība, gan nodevība, meli un sapņi, gan arī noziegums, visu dzīves notikumu un emociju spektrs, kādu vien var iedomāties.

Grāmata ir tik bagāta, kādu mūsdienās nemaz nav tik daudz. Atšķirībā no citām populārā autora grāmatām, kuras tulkotas latviešu valodā, šis nav detektīvs.

Stāsta centrā ir rakstnieks Markuss un viņa brālēni, trīs izcili jauni vīrieši ar žilbinošām nākotnes izredzēm, bet zem melu, greizsirdības, nodevības smaguma viņu nākotne sabrūk.

Visa grāmata ir viens milzīgs noslēpums.

Taču romāna kvalitātes nav vienīgais iemesls, kādēļ gribēju ieteikt “Baltimorus”. Šī grāmata ir arī piemērs – mūsu bibliotēkā tā ir viena no apmēram 2000 latviešu valodā ierunātajām audiogrāmatām, kuras var klausīties ikviens bibliotēkas klients, un grāmatu lasītājs un klausītājs šeit var būt ikviens cilvēks, ne tikai redzes invalīds.

Šeit var gan lasīt parastas grāmatas, gan grāmatas ar palielinātiem burtiem, gan grāmatas Braila rakstā, gan arī var ņemt uz mājām audiogrāmatas – vislabāk, ja bibliotēkā var tās ierakstīt paša klienta datu nesējā.

Vistipiskākais bibliotēkas lietotājs ir seniors, kurš vairs nespēj lasīt parasto iespieddruku. Audiogrāmatas sūta arī lietotājiem dažādos pansionātos un aprūpes centros.

Kopumā mums ir 600 lasītāju, puse no tiem ir attālinātie – sociālās aprūpes centros un tamlīdzīgi. Sūtām arī grāmatas uz citām bibliotēkām, iespēju ir ļoti daudz. Pie mums arī jau piecus gadus darbojas audioliteratūras pulciņš.

Katru reizi veltām citai tēmai. Iepriekšējā reizē tēma bija – gastropoētika latviešu literatūrā, bet nākamreiz temats būs dakteru stāstiņi. Reizēm apspriežam vienu atsevišķu grāmatu, tad to vērtējam piecu “puķu” sistēmā. Bija arī diskusija par “Baltimoriem”, un šis romāns mūsu pulciņā novērtēts visaugstāk, ar piecām “puķītēm”. Tā mēs nobalsojām.”

Arhitekte Laura Kozlovska iesaka Elīnas Bākules-Veiras dzejas grāmatu “Tas ods meklē mani kopš 1981. gada”:

“Manuprāt, mums visiem, kamēr blakus notiek karš, pašreiz visvairāk trūkst miera un mīlestības. Droši vien šī grāmata ir pretstatā visam tam nemieram un karam.

Elīna Bākule-Veira man bija pārsteigums, un viņas dzeja – interesanta pieredze. Grāmatu man uzdāvināja. Atvēru, palasīju un sapratu: es neko nesaprotu! Tas bija tā, kā mēs visi kādreiz esam skatījušies uz mākslas darbu, un atskāršam – tur kaut kas ir, tas ir kaut kas labs un vērtīgs, bet nespējam to apzināti uztvert.

Laikam man šo grāmatu bija tik grūti uztvert tāpēc, ka manā profesijā ir mācīts visu pamatot, visu darīt saprātīgi, pēc vajadzības, visur jāmeklē pamatojums. Bet te autore rotaļājas ar vārdiem. Dzejoļi ir ļoti dažādi. Daži pat biedējoši.

Sākumā lasīju, lasīju, galīgi nesapratu. Jutos pavisam apmaldījusies burtos.

Bet reiz pie manis bija ienācis kāds radošs cilvēks, un viņš sāka lasīt šo dzeju. Es klausos un pēkšņi – sadzirdu dzeju caur viņa uztveri!

Tad sāku meklēt ziņas par autori. Gadījās laimīga sakritība, man bija izdevība ar Elīnu Bākuli-Veiru iepazīties (dzejniece ir pasniedzēja Liepājas Universitātē), un pēc mūsu sarunas es viņas dzeju iemīlēju. Varbūt arī tāpēc, ka tā ir kaut kas ļoti ārpus manas ikdienas un atklāj manī pašā tādu būtības daļu, kas vispār nav lietota. Ceru, ka mainos kopā ar to, ko Elīna grāmatā ir man devusi.

Autore ieveda man ne tik tuvajā dzejas pasaulē, tā man šķiet sirreāla, un ļoti patīk, ka ir jāizkāpj no savas komforta zonas. Visu laiku taču gribas kaut ko jaunu. Gribas mainīties, paplašināties.”

Pasākumu organizēšanas uzņēmuma “Mirklis sajūtām” veidotāja Zanda Drobiševska mudina citus izlasīt Petras Hīlsmanes romānu “Kamenes sirdī”:

“Kopš bērnības grāmatu lasīšana man saistās ar mammas māsu Liliju, kuras diemžēl vairs nav starp mums. Viņa bija kaislīga un aizrautīga grāmatu lasītāja. Atceros, ka, ciemojoties pie maniem vecākiem lauku mājās, viņa mēdza dienā izlasīt pat vairākas grāmatas.

Jaunības gados izlasīto bieži mēdzu pārrunāt tieši ar viņu. Ļoti lepojos, ka man bija tāda tante. Ar lasīšanu arī ļoti ir aizrāvusies mana meita Elizabete. Par ko man ir neizsakāms prieks.

Mana visu laiku mīļākā grāmata ir Antuāna de Sent-Ekziperī “Mazais princis”.

Jāatzīstas gan, ka skolas laikā, kad šī grāmata bija obligātā literatūra, īsti to vēl neizpratu. Kļūstot pieaugusi, grāmatu jau lasīju ar citām sajūtām un skatījumu.

Kā arī apgūstot franču valodu, grāmatu mēdzu lasīt vienlaicīgi gan franču, gan latviešu valodā.

Šobrīd, pielāgojoties dzīves ritmam, vairāk savu laiku veltu profesionālās literatūras lasīšanai, kas vairāk ir saistīta ar manu aizraušanos un nodarbošanos. Grāmatas ir par galda kultūru, manierēm, jogu un pareizu elpošanu, bērnu audzināšanu un Montesori praksi, kā arī iedvesmojoša literatūra savu sapņu realizēšanai.

Iepriekšējā gadā daudz laika veltīju franču rakstnieka Moljēra darbiem, kas joprojām ļoti sasaucas ar mūsdienām. Nesen no influenceres Maritas Dinsbergas iedvesmojos izlasīt Ričarda Templera “Dzīves likumus”, kur dzīves likumu atvērumi reizēm pilnīgi nejauši sakrīt ar dienas sajutām un tajos var rast tādas kā pamācības.

Man patīk dzīvot skaistu dzīvi, un vienmēr esmu izvairījusies no cilvēkiem, kas ar savu iekšējo skaudību un ļaunumu mēģina ietekmēt un bojāt citu dzīves. Tāpat ir arī ar literatūru, es tomēr vairāk dodu priekšroku vieglai lasāmvielai ar laimīgām beigām. Ar lielu aizrautību izlasīju mammas aizdoto Petras Hīlsmanes romānu “Kamenes sirdī”.

Protams, vēsturiski nozīmīgai literatūrai ir sava vērtība un to nav iespējams salīdzināt ar vieglajiem romāniem.

Cik sevi atceros, vienmēr esmu bijusi sapņotāja.

Pati vismaz trīs reizes esmu mēģinājusi rakstīt savu grāmatu, bet katru reizi tālāk par 10 lapaspusēm neesmu tikusi.

Iespējams, vēl nebija pienācis īstais laiks, bet ļoti ceru, ka kādreiz nākotnē to izdarīšu. Bet līdz tam vēl jāturpina daudz lasīt, lai izkoptu literāro valodu. Un, kas zina, iespējams, mans pienākums ir uzrakstīt grāmatu par Liliju, lai viņas dzīves stāsts tiktu ietverts skaistā stāstā un dzīvotu mūžīgi, jo ļoti spēcīgi atceros viņas vienus no pēdējiem vārdiem mūsu kopējā sarunā – es negribu mirt!

Grāmata būtu kā mūžīgā piemiņa, bet nav ne jausmas, vai tas ir manos spēkos!

Ļoti priecājos par dzimšanas dienā saņemto dāvanu Santas Remeres un Elīnas Brasliņas grāmatu “Mūsējās 50 pasakas par Latvijas sievietēm”, kas bija kā zīme, ka arī es nedrīkstu baidīties no savu sapņu realizācijas un skaistākas pasaules radīšanas sev apkārt.”