liepajniekiem.lv
Valodiņas attīstībā ļoti liela nozīme ir vecāku saskarsmei ar bērnu, cik savstarpēji ciešs kontakts tiek veidots un vai mazulim pievērsts pietiekami daudz uzmanības.
Iztrūkst acu kontakta
“Ar mazulīti saskarsme ir jāveido no pirmajām dienām,” uzsver Z. Tumševica. Viens no būtiskākajiem aspektiem ir neverbālais kontakts – komunikācija ar acīm un pieskārieni.
Pēc logopēdes vērojumiem, vecākiem ikdienas steigā reizēm pietrūkst laika nesteidzīgi, ar nedalītu uzmanību pievērsties mazulim.
Tieši acu kontakts ir kā palaidējmehānisms vai poga, kuru “nospiežot” paveras ceļš uz komunikācijas un valodas attīstību.
“Agrāk, kad nebija pamperu, bet izmantoja autiņus, mammai vai tētim ar bērniņu aprunāties sanāca vairāk, jo viņš bija jāpārtin un katrā šajā reizē notika arī komunikācija. Tāpat pieskārienus mazulis juta vairāk.”
Līdz ar autiņbiksīšu ienākšanu pārmaiņas ir jūtamas – mazāk komunikācijas, mazāk pieskārienu.
“Un šobrīd, kad ir viedierīces, paliek pavisam bēdīgi,”
pauž Z. Tumševica, “jo tās bieži vien nozog mammu un tētu uzmanību, ko varētu veltīt bērniņam.”
Ap trīs mēnešu vecumu mazulītis ar visu savu ķermenīti tiecas pēc komunikācijas. Tiklīdz viņam pievērš uzmanību, bērns smaida, pretī sniedzas rociņas un kājiņas, tiek izrādīts, cik viņam tas ir patīkami un vajadzīgi.
To, ka iztrūcis kvalitatīva acu kontakta, logopēde pamana sarunā ar bērnu. Viņš ātri novēršas, nespēj ilgstoši veidot acu kontaktu.
“Bet neverbālā komunikācija ir ļoti būtiska, lai bērnam tālāk attīstītos runa,” kādēļ ir svarīgi nepalaist to garām un tam visam ir jābūt jau pirmajā dzīves pusgadā, skaidro Z. Tumševica.
Savu balstiņu vingrina
Dabā ir nolikts, ka līdz sešu septiņu mēnešu vecumam jebkurš bērniņš “pļāpā”. Iesākumā mazais dūdo – sauc patskaņus: ā, ū, ē.
Divu mēnešu vecumā, guļot gultiņā uz muguras, gugina, saucot agu, ahu, akh. Bet ir bērni, kas ir daudz klusāki.
“Tad ir jāskatās – varbūt muskulatūras tonuss ir par lielu un viņa mēlīte neslīd atpakaļ, cik vajadzētu, lai viņš varētu šīs skaņas veidot un vingrināt savu balstiņu.
Varbūt ir kāds cits iemesls, piemēram, īsa zemmēles saitīte,”
min Z. Tumševica.
Tālāk nāk burbuļu pūšanas skaņas – v vai f – veidošana. Bērniņš, liekot lūpu pret smaganām, pūš gan siekalas, gan gaisu. Turpinājumā parādās zilbītes ma vai pa, vai ba.
“Bērniņš piecos mēnešos sāk arī skaļi spiegt. Ļoti svarīgs mirklis, kad mēģina sev piesaistīt uzmanību ar skaļiem izsaucieniem – ā vai ē. Vecākiem uz šo aicinājumu būtu jāatsaucas, tādējādi liekot saprast, ka ir uztverts un saprasts un ka viņš patiešām šādu veidu var izmantot, lai sazinātos, veidotu komunikāciju.”
Nereti šie pirmie mēģinājumi, tāda kā saukšana uz saziņu, tiek palaista garām. “Tad gadās, ka bērniņš apklust, jo sajūt, ka tas īsti nestrādā.
Viņš paliek klusāks, tik aktīvi vairs neizmanto tieši skaņu, lai sazinātos,”
stāsta Z. Tumševica.
Būtisks valodas attīstībā ir mazuļa dzīves posms, kad viņš sāk patstāvīgi sēdēt. Ķermenīša augšdaļa vertikalizējas, un līdz ar to mutē brīvāks kļūst mēles galiņš.
Runā sāk parādīties zilbju virtenītes – ta-ta-ta, da-da-da. Bērniņš sāk spēlēties ar balss skaļumu – runāt čukstus vai skaļāk, tādējādi vingrinot mēles galiņu.
“Ar visām šīm skaņām bērniņš rāda, ka viņa runas orgāni kustas, kā nākas,” norāda logopēde.
Ja bērns pēc septiņu/astoņu mēnešu vecuma apklust un īsti vairs neatsāk “pļāpāšanu”, tad ir vērts pārliecināties, vai mazais labi dzird.
Neaizrauties ar blendēšanu
Par runas orgānu attīstību liecina arī mazuļa spēja produktīvi zīst un ēst. Kad bērniņš zīž aktīvi, viņš trenē mēlītes muskulatūru, apakšžokļa muskulatūru, arī vaigus un lūpas, kas iesaistīti runāšanā.
Tas ir nozīmīgs faktors, un ne velti logopēdi vizītes laikā mammai jautā, vai bērniņš ir ēdis no krūts, cik ilgi utt.
“Tas norāda par muskulatūru jau kopš zīdaiņa vecuma, cik tā bijusi aktīva, vai varējis paēst, vai piebarots no pudelītes,” skaidro Z. Tumševica.
Kā zināms, pēc sešu mēnešu vecuma bērniņu parasti sāk piebarot ar biezenīšiem vai kādu augli.
“Mums kā logopēdiem ir ļoti svarīgi, lai ēdiena struktūra ir atbilstoša bērna vecumam. Nevajag aizrauties ar blendēšanu, kas visu padara viendabīgu un ļoti viegli norijamu, līdz ar to bez aktīvas mēles līdzdalības.
Labāk, lai ēdiens ir izberzts caur sietu, vēlāk saspaidīts ar dakšiņu. Lai bērns izjūt dažādo tekstūru,”
iesaka Z. Tumševica.
Līdz gada vecumam bērniņam vajadzētu tikt līdz tam, ka ēd mīkstus vārītus dārzenīšus un nelielus gaļas gabaliņus.
“Tas arī ir ceļš uz pareizu košļāšanu un rīšanu, kas pēc tam ir viens no būtiskiem aspektiem runas attīstībā. Lai mēlīte un žoklītis strādātu tā, kā nepieciešams.”
Līdz divu gadu vecumam bērniņam ir jāiemācās kārtīgi košļāt un būtu jāprot tikt galā ar nelieliem gaļas gabaliņiem, kurus ēdot bērns “pacīnās”, sakošļā, liekot mēlītei mācīties kustības uz sāniem, ēdienu pārliekot no vienas puses uz otru.
Gada vecumā – divi līdz pieci vārdiņi
Jautāta, vai divu gadu vecums ir laiks, kad vecākiem pievērst uzmanību tam, ko bērns prot vai neprot savā valodiņā, Z. Tumševica atbild, ka tomēr agrāk.
“Kad bērnam ir gadiņš, gads un trīs mēneši, vajadzētu prast vismaz divus līdz piecus vārdiņus.
Tie var būt tā saucamās bēbīšu valodas vārdiņi. Tiem nav jābūt ļoti skaidriem vai pareiziem. Bērniņš drīkst teikt am-am vai ņam-ņam par ēdienu, par ēdināšanu. Bērniņš drīkst atdarināt skaņas, un tas skaitās kā vārdiņš,” piesaka logopēde.
Ja vārdiņu nav, tad būtu jāpēta, kāpēc bērns tos negrib teikt.
“Noteikti ir jāpaskatās, vai bērniņš valodu saprot. Jo dažkārt ir tā, ka viņš saprot no situācijas konteksta – ja paņemu ārā ejamās drēbītes, viņš apzinās, ka mēs iesim ārā, un arī sāk gatavoties. Bet, ja es pateiktu – “iesim atā, atā” – un neparādītu ne uz drēbītēm, ne uz durvīm, vai arī tad viņš sāktu posties?”
Gada vecumā bērniņam būtu jāprot izpildīt vienkārša instrukcija, piemēram: “nāc šurp”; “dod lellīti”.
Tuvāk pusotram gadiņam, ja palūdzam aiznest krūzīti uz vannas istabu, nevis ierasto virtuvi, tad viņam būtu jābūt par to vismaz samulsušam.
Ja mazais izpilda šādus viltīgus uzdevumus, tas puslīdz droši ļauj secināt, ka viņš saprot valodu.
Vēro, kā izrunā skaņu
Biežs iemesls Z. Tumševicas darba pieredzē, kādēļ bērns divu gadu vecumā nerunā, ir jau pieminētā nepietiekamā agrīnā komunikācija, kā arī bieža viedierīču lietošana, animācijas filmiņas un spēles svešvalodās līdz divu gadu vecumam.
Bērns nav iemācījies vērot runātāja muti, atdarināt precīzas skaņas.
“Bērni nereti ir diezgan pašpietiekami, māk spēlēties paši. Līdz ar to kļūst par ērtajiem bērniem. Bet tas ne vienmēr nāk par labu viņu attīstībai,”
atgādina logopēde.
Viņa piekrīt, ka vecākiem ir jāveicina lielāka izpratne par to, cik nozīmīga ir valoda bērna dzīvē.
“Mūsu izglītības sistēma ir balstīta uz valodu. Pēc trīs gadu vecuma bērniņam bez attīstītas valodas sākas grūtības tālākā intelektuālajā attīstībā, kad jāapgūst dažādi jēdzieni.
Pirmsskolas izglītībā jau no piecu gadu vecuma sākas gatavošanās skolai, burtu apguve, sešos gados bērnam ir jāsāk apgūt lasītprasme un arī rakstītprasme.
Līdz ar to līdz pieciem gadiem bērnam jābūt jau pietiekami ilgai valodas praksei, lai viņš varētu pāriet uz nākamo līmeni. Lai nesanāk tā, ka tikko mācās runāt un uzreiz arī lasīt, rakstīt.”
Kā notiek nodarbības ar divgadniekiem? “Pirmajā tikšanās reizē es vēroju, kāda ir viņa spontānā uzvedība. Mēģinu saprast, ko viņš dara, kas viņu interesē. Jo bieži vien ir tā, ka bērna aktuālās darbības atspoguļo to, kā viņam pietrūkst, lai runāšana noritētu raiti.
Rotaļu veidā mēģinu no bērna izvilināt dažādas skaņas, mēģinu saprast, ko viņš prot, ko neprot, ko no teiktā saprot.
Fokuss ir uz runātāja muti, un bērns skatās, kā skaņu izrunā.
Tālāk jau mācāmies precīzu vārdu krājumu. Pētām attēlus – vienkāršus, bez liekām detaļām.”
Nodarbību laikā ir klāt arī vecāki, lai pēc tam zinātu, kā ar bērnu strādāt mājās.
Valodas atbrīvošanai dažkārt pietiek pat ar vienu nodarbību, kuras laikā saprast, kur bijusi aizķeršanās. Bet ir bērniņi, kuri logopēdu apmeklē ilgi, pat gadu un vairāk.
Aiz nerunāšanas var slēpties arī veselības problēmas, piemēram, UDS jeb uzmanības deficīta sindroms, autiskā spektra traucējumi, ģenētiskas, neiroloģiskas saslimšanas vai muskulatūras tonusa izmaiņas.
Atziņas
- Ļoti svarīgs solis attīstības komunikācijā ir acu kontaktam.
- Nepietiekamā agrīnā komunikācija, kā arī bieža viedierīču lietošana, animācijas filmiņas un spēles svešvalodās līdz divu gadu vecumam var bērnam aizkavēt valodiņas attīstību.
- Kad bērnam ir gadiņš, gads un trīs mēneši, vajadzētu prast vismaz divus līdz piecus vārdiņus.
- Gada vecumā bērniņam būtu jāprot izpildīt vienkārša instrukcija, piemēram: “nāc šurp”; “dod lellīti”.
- Aiz nerunāšanas var slēpties arī veselības problēmas.
- Pareiza košļāšana un rīšana ir viens no būtiskiem aspektiem runas attīstībā.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
