Tās atrodamas Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas īpašajā plauktā “Liepājnieki lasa”, un ikviens apmeklētājs var izvēlēties lasīšanai grāmatu, ko ieteicis kāds šīs rubrikas varonis.

RTU Liepājas akadēmijas pasniedzēja Sandra Okuņeva iesaka Ineses Zanderes grāmatu “Iekšiņa un āriņa”:

“Man ļoti patīk kā Ineses Zanderes proza, tā dzeja gan pieaugušajiem, gan bērniem.

Izvēle, ko ieteiktu citiem, ir sarežģīta – izcilāju gan viņas dzejas krājumu “Mantojumi”, kas man ļoti tuvs un kurā autore runā par dzimtas likteņiem, personiskām izjūtām, par Latvijas un pasaules skatījumu. Gan vēlreiz pāršķirstīju viņas jaunāko krājumu “Stikla burtnīca”, kas arī ir bagāts.

Zanderes dzejā pieaugušajiem mani ļoti uzrunā asociativitāte.

It īpaši iesaku grāmatu, kas palīdz iemīļot dzeju gan lieliem, gan maziem, apbur ar gudrību, asprātību un skaniskumu, primāri adresēta bērniem, tomēr lasāma visiem. Tas ir dzejoļu krājums “Iekšiņa un āriņa”.

Man šķiet, ir ļaudis, kuri lieto šo nosaukumu, kaut arī grāmatu nav lasījuši, nosaukums ir folklorizējies. Esmu to sastapusi dažādos tekstos, arī sociālajos medijos cilvēki nereti mēdz lietot iekšiņas un āriņas jēdzienus, kad runā par kādām ārējām un iekšējām izpausmēm.

Šis dzejoļu krājums ir unikāls, jo tas ir izdots vismaz četras reizes kopš 2002. gada, kad tas iznāca pirmoreiz apgādā “Preses nams”, pēc tam – izdevniecībā “Liels un mazs”.

Man pašai “Iekšiņa un āriņa” patīk tāpēc, ka domāta lasītājam jebkurā vecumā.

Man tā ir īpaši mīļa grāmata.

Tajā ir gan dzejoļi, lasāmi priekšā pavisam mazam bērnam, tur ir ejampants un lecampants, šķaudīklis un sedzampants. Līdz pat pieauguša cilvēka pasaules skatījumam nodaļās “Ziemas dienasgrāmata” un “Sūnu ciema zēni”.

Inese Zandere atklāj dzejas burvību līdzībās, skaniskumā un ritmiskumā, arī dziļā pasaules skatījumā, kas noformulēts ļoti vienkāršā valodā.

Tās ir pārdomas par dažādām vērtībām – par grāmatu, par ģimeni, par dzimteni un dabu. Ļoti plaša tematiskā amplitūda. Ir arī dauzīšanās dzejoļi.

Parasti sarunu ar studentiem par bērnu un jauniešu literatūru sāku ar dažu dzejoļu lasījumiem, lai parādītu, cik tā var būt daudzveidīga.

Rakstniecības studentiem citēju man mīļu dzejoli “Rakst nieki”, kurā var padauzīties par rakstniekiem, skolotāju studiju programmās atceros dzejoli “Skolotāju pilsēta”, tas stāsta par to, ka nereti ceļš no skolotāja līdz skolēnam un otrādi mēdz būt ikdienā nomaskēts un ne tik viegli atrodams.

Un lasu par vecām grāmatām, kuras “ielūdzam pie sevis ciemos kā radus”.

Dzejoļi ir bagātīgi niansēti, no rotaļām līdz noskaņām un pārdomām. Krājuma tituldzejolis “Iekšiņa un āriņa” – kaut kādā ziņā filozofisks. Mēs zinām formas un satura kategorijas, vienmēr ir strīdīgi, kas ir svarīgs, un kā tās abas saskan.

Te ir vienkāršs aicinājums – kad gribi saprast dziļāk, tad izpēti un ieraugi to īpašo, brīnumaino, kas ir dzejoļa pēdējās rindās: “skaties jūrai tieši acīs/ ieraudzīsi nāriņu”.”

Pensionārs Gunars Gūža iesaka izlasīt Valda Rūmnieka un Andreja Miglas biogrāfisko romānu par Kārli Zāli “Trīs zvaigznes”:

“Tā kā esmu zaudējis redzi, mani lielākie draugi ir radio un audiogrāmatas, kuras lasu, klausīdamies īpašā ierīcē “Daisy”, mīļi sauktu par Deiziju. To var brīvi pārnēsāt uz jebkuru dzīvokļa telpu, un tajā var klausīties gan radio, gan grāmatas.

Manā iecienītajā raidījumā “Greizie rati” reizēm izskan manis sacerētās mīklas. Esmu grāmatu caurskrējējs – bieži vien tās vairs vēlāk neatceros, bet esmu arī grāmatu draugs.

Bez grāmatas es nevarētu dzīvot. Cita nekā jau man nav.

Klausāmgrāmatas atrodu Neredzīgo bibliotēkas krājumos internetā, tikai vēlētos, lai varētu ātrāk tikt pie jaunākajiem izdevumiem.

Man patīk literatūra ar skaistu valodu, kā Ilzes Indrānes “Putnu stunda”, grāmatas, kurās ir nepārprotams laikmets un sižeta vieta. Patīk atpazīt, izjust aprakstītās vietas, kurās pats esmu bijis, arī ārzemēs. Esmu ceļojis pa Eiropu, bijis arī Amerikā pie tuviniekiem. Pasaulē piedzīvotais man palīdz uztvert grāmatās rakstīto.

Pat ja vairs nevarēju saskatīt, toties izjust pasauli varēju – smaržas, gaiss, pat vējš, viss svešā zemē ir citādāks.

Labprāt lasu par ievērojamiem cilvēkiem, par viņu iekšējo spēku,

kā par Lidiju Lasmani (Ingas Ābeles grāmata “Lidijas ziediņi”).

Ļoti mīļas man ir grāmatas par Liepāju, kā Maijas Miglas-Streičas “Matildes gadsimts” un Andžila Remesa grāmata par bohēmu Liepājas krogos “Kur dvēsele cēlās spārnos”, jo pašam aprakstītās vietas un cilvēki bijuši pazīstami.

Sākot jaunu grāmatu, pirmais jautājums ir – vieta un laiks. Par to man nepieciešama skaidrība uzreiz.

Īpaši iesaku izlasīt Valda Rūmnieka un Andreja Miglas biogrāfisko romānu par Kārli Zāli “Trīs zvaigznes”. Tā kā tēlnieks audzis Liepājā, ir viegli iztēloties Kārļa Zāles jaunības laiku, un pats it kā izstaigāju labi zināmās ielas kopā ar Kārli Zāli.

Protams, starp manu un tēlnieka bērnību ir 60 gadi, tomēr, klausoties šo grāmatu, īpaši aprakstīto mākslinieka bērnības un jaunības laiku, sajutos kā savos zēna gados. Annas baznīca, Zivju iela, visas grāmatā minētās Liepājas vietas man labi pazīstamas.”

Liepājas Restaurācijas centra vadītājs Ivars Pilips iesaka grāmatu “Ceļvedis vēsturisko ēku atjaunotājiem”:

“2013. gadā izdotais “Ceļvedis vēsturisko ēku atjaunotājiem” un “Kuldīgas vecpilsētas apbūves noteikumi attēlos” noteikti nav tikai grāmatas kuldīdzniekiem. Abas es iesaku izlasīt arī liepājniekiem, it īpaši – jebkuras vēsturiskas mājas īpašniekam.

Abi izdevumi ir atrodami interneta vietnēs elektroniski, tie saistīs ikvienu, kuru interesē Kurzemes pilsētu apbūves vēsture. Ilustrētajos apbūves noteikumos lieliski izskaidroti arī seno koka ēku detaļu termini.

Piederība nerodas pati – tā rodas brīdī, kad mēs sākam rūpēties.

Māja kļūst par mājām tikai tad, kad kāds par to uzņemas atbildību.

Jūtos laimīgs, ka mani bērni vēl ir tajā vecumā, kad vakarā pirms miega vēlas, lai viņiem lasa pasakas. Tas ir laiks, kad viss apklust, un varu būt klāt – nevis darbos, bet cilvēkos.

Varbūt tieši tāpēc man tik tuva ir restaurācija. Jo arī tā ir par klausīšanos. Par spēju apstāties un sadzirdēt stāstus, kas jau ir mums apkārt – ēkās, pagalmos, pilsētā.

Pavasaris šajā ziņā ir īpašs laiks. Pēc ziemas ēkas “runā” skaļāk – tās parāda, kur bijis mitrums, kur vējš, kur laiks ir atstājis savas pēdas. Tas ir brīdis, kad mums vajadzētu paskatīties uz saviem īpašumiem ar rūpību –

ne tikai kā uz ēkām, bet kā uz vērtību, kas mums uzticēta.

Man pašam šajā laikā bieži rokās nonāk ceļveži par vēsturisko ēku kopšanu un atjaunošanu. Izsenis paticis pētīt detaļas, nianses, uzzināt jaunas lietas, uzzināt, kā var vienu un to pašu izdarīt citādi. Galvenais – man ir paticis dalīties ar iegūtajām zināšanām.

Ēku restaurācijas ceļveži, kādus izgatavojusi Kuldīga un Rīga, palīdz ieraudzīt detaļas, kuras ikdienā var nepamanīt – kā pareizi apsekot ēku, kā rūpēties par koku, kā laikus novērst bojājumus.

Svarīgākais, ko šāda lasāmviela māca, ir attieksme – nesteigties, neiznīcināt, bet saprast un saglabāt.

Man šķiet, ka rūpes par savu māju ir līdzīgas vakara pasakai bērnam. Tu velti laiku, uzmanību un siltumu – un tas, ko tu dod, atgriežas atpakaļ. Tikai šajā gadījumā – kā dzīva, skaista pilsēta.”

Vides gids Andris Maisiņš iesaka Inetas Meimanes grāmatu “Providences liecinieks”:

“Mājās man ir viena īpaša grāmatu istaba. Palaikam krājumos atrodas vēl kāds neizlasīts sējums. Pašlaik brīvos brīžos lasu Alfreda Amendas romānu “Apasionāta” par komponistu Ludvigu van Bēthovenu.

Taču žurnālistes Inetas Meimanes sarunas ar mākslas vēsturnieku, Rundāles pils atjaunotāju Imantu Lancmani divpadsmit gadu garumā ir grāmata, kas mani pēdējā laikā visvairāk iespaidojusi, un to iesaku izlasīt ikvienam.

Šī grāmata man lika pārdomāt visu par dzīvi un to, kas notiek Latvijā.

Protams, stāsts ir arī par to, kā Imants Lancmanis dabūja gatavu Rundāli, kas ir vēsturiska liecība.

Bet bez visa tā man bija jādomā, kāda viņam bija enerģija, kāds viņam bija spēks, kāda viņam bija vilkme atjaunot Rundāles pili. Ko viņš ir izdarījis, to nevar naudā samaksāt.

Mūsu deputāti gadā saņem pa simt tūkstošiem eiro vai tuvu tam, sēžot un gudri parunājot (vai klusējot). Atšķirībā no viņiem I. Lancmaņa darbs ir neaptverami liels, viņš uztvēris sevī milzīgāko informācijas daudzumu, izgājis cauri visām mūsu hercogu dinastijām, visu to vēsturi viņš zina detaļās un niansēs, tā ir viņa reālā dzīve.

Kopā ar māsu Laumu Lancmani viņi visu mūžu strādājuši Rundālē, abu tandēms ir unikāls Latvijai. Pat ja saliktu kopā desmit Latvijas prezidentus, viņi nav pelnījuši to, ko būtu nopelnījis un ko Latvijai devis Lancmanis.

Pirmoreiz Rundālē es biju 60. gados, kad biju paņemts līdzi ekskursijā. Pils vienā spārnā vēl atradās skola, otru spārnu sāka atjaunot.

Ja mani noliktu pils priekšā un teiktu – uztaisi no šī grausta pērli! – es atbildētu: “Vai jūs jukuši esat? To nevar izdarīt.”

Bet Imants Lancmanis to izdarīja. Tāpēc visa cieņa! Es viņu uzskatu par mūsdienu unikālāko cilvēku Latvijā. Žēl, ka tādai personībai mūžs ir tikai viens.

Es apbrīnoju, kā viņš visu ir varējis sistematizēt, mūsu laikos to sauc par perfektu darba organizāciju. Jebkuru papīru, kurš tajā brīdī vajadzīgs, viņš var izcelt laukā bez meklēšanas.

Rundālē esmu bijis vairākas reizes, gan ar Laumu Lancmani gides lomā, gan arī Imants ir vadājis pa pili. Viņam ir tik daudz informācijas, atliek vienu mazu jautājumu uzdot, viņš var stundu atbildēt. Viņa zināšanas ir neaptveramas!

Reizē ar pils augšāmcelšanos atdzimusi arī apkārtne.

Viss pils personāls, dārznieki un citi darbinieki, tie visi ir vietējie cilvēki, darbu iemācījušies, izmācījušies, viņi ir sava darba patrioti.

Iekopt milzīgo dārzu, izaudzēt, pašiem sastādīt – tas viss ir prātam neaptverams darbs, ko viņi izdara, un visi citi par to priecājas! Cepuri nost!

Brīnos arī par Imanta Lancmaņa mākslu dabūt cauri savas idejas, finansējumu tam visam. Grāmatas sarunās atklājas Imanta Lancmaņa ārkārtīgā mērķtiecība visa mūža garumā. Šī grāmata ir liels ceļvedis dzīvē.”