31.decembrī, sagaidot jauno gadu, vairums no mums kaut ko vēlas un apņemas ar cerību, ka viss piepildīsies. Raksturīgi, ka ļaudis savā dzīvē izdomā kaut ko mainīt tieši no 1.janvāra.

Teikšu diezgan skarbi, – vēlme kaut ko mainīt tieši no 1.janvāra patiesībā ir sevis mānīšana un mierināšana, lai to, kas tiešām svarīgs, nesāktu darīt jau šodien, tagad un tūlīt.

Pastāv ne tikai 1 janvāra, bet arī pirmdienas, pirmās atvaļinājuma vai pirmās darba dienas apņemšanās un tā tālāk, jo patiesībā cilvēks tā pa īstam nemaz nav gatavs pārmaiņām.

Vēlēties ir viens, bet īstenot savas ieceres – kaut kas pavisam cits. Lai tiešām piedzīvotu pārmaiņas, lēmumam, vēlmei jābūt līdz galam iznēsātai, apdomātai, nobriedušai.

Sevi apmānīt ir daudz vieglāk, nekā realizēt iecerēto.

Kāpēc tieši 31.decembrī izskan tik daudz vēlēšanos, cerību, apņemšanos? Tāpēc, ka cilvēku prātos gadu mija neapzināti saistās ar kaut ko mistisku un brīnumainu.

Tātad tikai jāvēlas un kaut kas jāapņemas, lai man pašam nekas nebūtu jādara, jo brīnumi, cerams, tāpat notiks. Cerēt taču drīkst! Gan jau kaut kādi augstākie spēki manā vietā visu nokārtos un mainīs, un palīdzēs.

Piemēram, izliešu pēc vecām tradīcijām sev īstu laimi un jaunais gads noteikti būs brīnišķīgs.

Ticēt jau drīkst, bet … reālajā dzīvē nekas nenotiek, nemainās. Tik daudzi domā, runā, ka vajadzētu, gribētos to, vēl to un arī šito, bet pārmaiņas nenotiek.

Kā rīkoties, ko darīt, lai sanāktu un mainītos? Negaidīt gadu miju, 1. vai 2.janvāri, bet sākt tūlīt, vispirms saprotot, pieņemot savas patiesās vēlmes un vajadzības.

Jebkurš brīdis, minūte, stunda, diena var kļūt par tavu jaunās dzīves atskaites punktu.

Neizdabāt, nelēkāt pakaļ citu prasībām vai tam, kas modē, bet patiesi ieklausīties sevī un tad ar dziļu iekšēju pārliecību ķerties pie pārmaiņu īstenošanas. Jo man ir motivācija un to vajag man pašam, jo es pats to tiešām ļoti gribu.

Jā, var uzstādīt mērķi, bet tas tā arī paliks neīstenots, ja pats neķeršos pie realizācijas, pie darīšanas.

Varbūt vispirms sākt spert mazus solīšus savu mērķu sasniegšanai, nevis apņemties iegūt visu tūlīt un tagad?

Piemēram, lai cilvēks iestātos augstskolā, viņš rēķinās ar pakāpenību, secību: sākumskola, pamatskola, vidusskola un tikai pēc tam augstskola. Nepietiks tikai un vienīgi ar lielu apņemšanos un gribēšanu, lai jau pēc 7. klases sāktu studēt augstskolā.

Var jau gaidīt katru jauno gadu un cerēt uz brīnumiem, bet brīnumi ir tik reta parādība kā galvenais laimests loterijā.

Agrita Bitere, psihoterapijas speciāliste