Intervija ar kādreizējo LTF Liepājas nodaļas laikraksta “Liepājas Vārds” redaktoru Aigaru Štālu.

– Kāpēc arī šodien, 35 gadus kopš barikādēm, svarīgi atcerēties šo laiku?

– Latvijas neatkarību jau neatjaunoja vienā dienā. Barikādes bija tikai viens no daudziem tā laika notikumiem, kas mūs de facto noveda pie mērķa – valsts neatkarības atjaunošanas un brīvības.

Kā šo notikumu straumes virsotnes es redzu gan Baltijas ceļu, gan 4. maiju,

kad Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu, gan barikādes, gan arī 1991. gada augusta puča izgāšanos.

Pa starpu tam visam bija arī trīs vēlēšanas, demonstrācijas, dažādi mītiņi, kaismīgi strīdi starp dažādām organizācijām un personām utt.

Manā atmiņā tā ir četru gadu ilga dažādu notikumu virkne, kas paņēma daudz laika un enerģijas. Protams, šie piedzīvojumi atņēma laiku arī ģimenei.

– Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no šī notikuma?

– “Liepājas Vārdā” par to uzrakstīju reportāžu. Barikāžu laikā apmeklēju arī Augstāko Padomi, devos uz vietām, kur pie Bastejkalna gāja bojā kinorežisors Andris Slapiņš un skolnieks Edijs Riekstiņš.

Tās ir neaizmirstamas atmiņas.

Biju arī Rīgas Domā, kur bija ierīkots medpunkts. Apmeklēju arī Latvijas Radio, izstaigāju Doma laukumu, kur bija uzslietas barikādes.

Šķiet, liepājnieki un Liepājas rajona cilvēki sargāja Augstāko Padomi un atradās postenī pie Pulvertorņa.

Atceros, ka pie Ministru Padomes darbojās starptautiskais ziņu kanāls “CNN”. Bija uzstādīts satelītantenas šķīvis un liela izmēra televizors – viņi raidīja no tās vietas.

Barikāžu notikumiem bija liela starptautiska rezonanse.

Jāatceras, ka tolaik amerikāņi iebruka Kuveitā, un Maskava rēķinājās ar to, ka tas novērsīs pasaules sabiedrības uzmanību no notikumiem Baltijā. Taču, pateicoties gan vietējiem, gan starptautiskiem medijiem, informācija lielā straumē nonāca arī ārvalstīs.

Bija milzīga ārzemju latviešu iesaiste, kuri tulkoja un deva informāciju uz āru.

Nupat mūžībā devās mūsu izcilā basketboliste Uļjana Semjonova, un man atmiņā spilgti atausa kāds barikāžu laika televīzijas sižets, kur Uļa un citas sportistes smērēja sviestmaizes barikāžu dalībniekiem.

Uļa vēl šajā sižetā pateica kaut ko vienkāršu, bet tas bija tik patriotiski un iedrošinoši! Varbūt Latvijas televīzijas arhīvos šis sižets vēl atrodams.

– Kinorežisors Zigurds Vidiņš, daloties atmiņās, stāstīja, ka viņam bijusi pārliecība, ka Latvijā notikumi norisināsies vēl asiņaināk nekā Viļņā. Vai tev tolaik bija līdzīgas bažas?

– Kad notikumi sākās Viļņā, visiem bija skaidrs, ka arī Latvijā būs tas pats.

Vēl atcerējāmies izrēķināšanās ar demonstrantiem Tbilisi un Baku, kur pirms gada vai diviem specvienību karavīri cilvēkus nogalināja ar sapieru lāpstām. 

Viļņā notiekošo operatīvi uzfilmēja režisora Jura Podnieka grupa. Safilmēto materiālu viņš uzreiz atveda uz Latviju, no Rīgas to pārraidīja starptautiski. Un tam bija milzīga rezonanse, kas droši vien nobiedēja Maskavu.

Tas, ka Latvijā varēja draudēt smaga izrēķināšanās, jā – bez šaubām, tāda gaisotne bija.

Šaušana arī notika, un šeit bija trešais spēks, kuram bija uzdevums konfliktu starp brīvības spēkiem un pretiniekiem saasināt tā, lai Maskava varētu pārtraukt neatkarības atjaunošanas procesu.

Bastejkalnā apšaude nenotika tikai starp Latvijai lojāliem miličiem un OMON. Bija vēl kāds. Draudi saglabājās arī augusta puča laikā.

– Reizēm publiskajā telpā kāds cenšas barikāžu laiku noniecināt, sakot, kas tas bija bezjēdzīgs pasākums. Kā vērtē šos izteikumus?

– Par Latvijas neatkarību iestājās ne tikai LTF, bet arī daudzas citas organizācijas – grupa Helsinki 86, LNNK, Pilsoņu kongress, Vides aizsardzības klubs, etnisko minoritāšu organizācijas u.c.

Toreiz nepārtraukti notika diskusijas, organizācijas pieņēma rezolūcijas, un cilvēki notikumus vērtēja atšķirīgi.

Bija dažādi viedokļi, kā atjaunot valsts neatkarību uz 1922. gada Latvijas Satversmes pamatiem.

Vieni uzskatīja, ka tas jādara tikai demokrātiskā ceļā, citi, ka vajag tomēr cīnīties ar ieročiem, varbūt pat doties mežos utt.

Bija arī viedoklis, ka barikādes nav vajadzīgas, jo tā tikai dūmu laišana gaisā.

Es nevienu nenosodu, jo, manuprāt, katrs, kas tā laika notikumos bija iesaistīts, gribēja un vēlējās Latvijas neatkarību, tikai redzēja dažādus ceļus, kā to sasniegt.

Tāpēc arī kaut kas tika kritizēts, noniecināts, novērtēts ne tā, kā varbūt vajadzēja.

– Ko varam mācīties no barikāžu laika?

– Barikāžu jeb vispār Atmodas laika mācība ir, ka mēs spējām pieņemt gan taktiskus, gan stratēģiski pareizus lēmumus.

Barikādes arī bija visnotaļ stratēģiski pareizs lēmums, kurā latvieši un Latvijas sabiedrotie parādīja sevi no vislabākās puses.

1940. gadā, kad Latviju okupēja, tikpat kā nebija pretošanās, bet 1991. gada janvārī, nezinot, ar ko tas beigsies, mēs izgājām ielās un parādījām, ka negribam to veco sistēmu – komunistu varu, liekulību, nabadzību, necieņu pret cilvēku, ko padomju gados varēja piedzīvot ikviens.

Man nav ne mazāko šaubu, ka arī jaunās paaudzes, kas izaugušas un vēl aug, ar tiem izaicinājumiem, kas varētu tuvākā vai tālākā laikā apdraudēt Latvijas neatkarību un drošību, tiks galā tikpat labi, kā mēs toreiz.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.