Absolvējusi Liepājas Mākslas vidusskolu, neredzēju sev nākotni palikt dzimtenē, tāpēc nolēmu doties brālim līdzi uz Īriju (2004.gadā), kurš tur jau dzīvoja krietnu laiciņu. Sākums bija kā pa gaisiem, brīžam likās, ko es te vispār daru, kāpēc atbraucu, mājās laikam bija labāk. Taču līdz brīdim, kad dabūju savu pirmo darbu!

Iepazinos ar cilvēkiem, iemācījos valodu daudz labāk, nekā jau zināju, sāku pelnīt sev iztiku. Bija arī attiecības… Gadu vēlāk piedzima meitiņa un prioritātes mainījās. Bet dzīve turpinājās!

Attiecībās, kurās biju, viss nogāja greizi, bet darbā gāja arvien labāk un labāk. Mērķu un ambīciju virzīta uzdienēju augstāk, līdz brīdim, kad kompāniju slēdza. Viss, kas bija noticis līdz šim, mainīja manu dzīves uztveri un atvēra man jaunas durvis!

Iepazinos ar citu puisi… Gaidīju otro maziņo, pārcēlāmies dzīvot uz citu pilsētu, apprecējāmies. Kamēr biju bezdarbniece, izmantoju iespēju apgūt web dizainu un grāmatvedību, vēlāk nolēmu iestāties skolā un vakara nodaļā studēt biznesa studijas. Bērni jau bija nedaudz paaugušies, lielākā meita sāka iet skolā, bet mazais pa dienām bija mājās ar mani. Izdomāju, ka vajadzētu paplašināt zināšanas, un pieteicos strādāt par tulku. Izrādījās, ka ir daudzi, kam šie pakalpojumi noder un ir vajadzīgi. Tad nu tā uz izsaukumu es te paskrienu un izpalīdzu tautiešiem.

Visu laiku par Latviju biju tādās sliktās domās: “tur nekā nav”, “tur nabadzība”, “tur nav nākotnes”, bet dziļi sirdī tomēr ir stipras jūtas un vēlme reiz atgriezties. Apzinoties, ka tur man tiešām nav nākotnes, padara mani diezgan skumīgu.

Sāku šo rakstu tāpēc, ka meitas skolotāja palūdza mani viņu skolā īru bērniem pastāstīt par Latviju. Izdomāju mājās uztaisīt slideshow. Informāciju par Latviju sāku lasīt un meklēt google, atradu visu kaut ko, un tas man lika atcerēties visu to labo, kas tomēr Latvijā vēl ir atrodams…
Uztaisīju mazu prezentāciju un gāju uz skolu stāstīt par Latviju, kur tā atrodas, cik liela un cik daudz iedzīvotāju, stāstīju par Rīgu, cik tā tomēr ir skaista. Stāstīju par mūsu tradīcijām, Jāņiem un tradicionālo ēdienu (sieru, rupjmaizi un pīrādziņiem), arī par Dziesmu svētkiem. Biju sagatavojusi arī bildes. Rādīju Latvijas skaistos mežus, upes un ezerus, jūrmalu un skaistās baltās kāpas. Runāju par stārķiem un zalkti, kuri nesot laimi, un dzintariem, kurus var atrast mūsu pludmalēs, par pilsdrupām un tradicionālajiem tautastērpiem.

Kad biju beigusi, skolotāja pienāca pie manis un palūdza atgriezties ar šo pašu prezentāciju un pastāstīt par Latviju arī citiem skolas audzēkņiem un, ja iespējams, atnest rupjmaizi, lai īru tautieši varētu to nogaršot. Viņa bija sajūsmā un apgalvoja, ka Latvija tiešām ir skaista vieta ar unikālām tradīcijām. Dzirdot šo, man bija patiess prieks, ka esmu latviete un varu dalīties ar citu valstu iedzīvotājiem un pastāstīt par mūsu skaisto zemi.

Ar šo vienkārši gribēju pateikt, ka, lai arī kāda Latvijā nebūtu ekonomiskā situācija, tā tomēr ir apbrīnojami skaista vieta. Nezinu vai tomēr šeit kādreiz atgriezīšos, bet Latvija vienmēr būs manā sirdī, kā manas mājas, vieta, kur esmu dzimusi un augusi, vieta, kuru nekad neaizmirsīšu…

Meitene no Īrijas 🙂