Man šķiet, ka jēdziens “patriotisms” pēc savas būtības ir nedaudz novalkāts un ne īsti precīzs. Arī izpausmes, ko saprotam ar jēdzienu “patriotiskā audzināšana”, bieži vien ir ļoti formālas un uz āru vērstas. Nereti ar patriotisko audzināšanu mēs saprotam nepieciešamību atzīmēt valsts svētkus vai lepoties par sportistu panākumiem, kas pēc būtības nav slikta rīcība, taču, pirmkārt, tas notiek, iespējams, vien pāris reižu gadā, otrkārt, neprasa no cilvēkiem ne iedziļināšanos, ne piepūli.

Spriežot par patriotismu, man vairāk gribas runāt par pilsonisko audzināšanu. Manuprāt, šis jēdziens būtu nedaudz precīzāks, tas ved uz to, ka mēs aicinām skolēnus būt par atbildīgiem pilsoņiem. Tādiem, kuri pieņem lēmumus, kas ir sabiedrībai nozīmīgi. Arī pilsoniskā audzināšana lielā mērā balstās uz kaut kādām vērtībām, kas definētas gan Satversmes preambulā, gan ietvertas audzināšanas vadlīnijās.

Ja mēs audzinām pilsonisko līdzatbildību, tad mums ar skolēniem jāvienojas, kas ir mūsu vērtības. Piemēram, šobrīd visi runā par vārda brīvību. Manuprāt, ir svarīgi vienoties, kā mēs šo brīvību saprotam, un tad arī to reāli praktizēt.

Ja aizstāvam vārda brīvību, tad tas jādara vienmēr. Arī mums, pieaugušiem, ja vēlamies skolēniem šīs lietas iemācīt, tas jārāda ar savu piemēru, proti, ka pieņemam visus viedokļus, ļaujam izteikties visiem utt.

Pilsoniskā jeb patriotiskā audzināšana jebkurā gadījumā ir par ikdienas attieksmi. Pieaugušajiem ir svarīgi parādīt, ka valstiskums jeb patriotiskums nav tikai svētku dienas – tā ir arī tā rupjmaize jeb ikdiena.

Nevar būt tā, ka skolēniem novembrī un maijā stāstām par varoņiem un cīņām, tajā brīdī piespraužam pie apģērba valsts karodziņu, bet pārējā laikā nogurušais skolotājs šķendējas, ka valdība par mums nedomā, kādi viņi ir meļi, zagļi, un lepojas, ka, lūk, mans dēls ir baigais ķeneris – viņa uzņēmums nemaksā nodokļus.

Vai arī, piemēram, vecāki ar bērniem iet uz 11. novembra krastmalu pie pils nolikt aizdegtu svecīti, bet pēc tam Ziemassvētkos pieaugušie sūkstās, cik viss ir slikti ar valsts budžetu, un spriež, kā varētu veikt lielus pirkumus caur tēva uzņēmumu, norakstot pievienotās vērtības nodokli.

Protams, simbolika un vienojošie elementi ir svarīgi. Lai sabiedrību saliedētu, ir vajadzīgi kaut kādi simboli. Taču patriotisko audzināšanu nevar balstīt tikai uz simboliem, nepievēršot uzmanību tam, kādi paši esam ikdienā. Ja valsts svētkos saku kaismīgu runu par to, kāds es esmu patriots, cik ļoti man patīk tēvzeme, pakalni un viss pārējais, bet pēc tam pavadu savus bērnus uz darbu ārzemēs, argumentējot, ka tā ir vienīgā iespēja izdzīvot, tad, manuprāt, tā rīcība un ziņa, ko nododam, neiet kopā.

Pilsoniskumu var iemācīt ar piemēru, ar patriotismu, kurš pēc būtības ir, ar tēvzemes mīlestību ir sarežģītāk. Mīlestība tomēr ir emocionālas jūtas, to iemācīt ir ļoti grūti. Taču, ja mīlestība balstās vērtībās, tad vērtības var iemācīt tikai ar piemēriem.

Mēs, skolotāji, varam būt negatīvi pret notikumiem, mums drīkst būt viedoklis par kaut kādiem procesiem, taču nedrīkstam būt noraidoši pret valsti kā tādu, ja iepriekš svētkos skolēniem esam izteikti pauduši savu patriotisko nostāju. Pretējā gadījumā mēs tikai izliekamies.

 Ansis Nudiens, Vēstures un sociālo zinību skolotāju biedrības pārstāvis