Teju pēdējo nedēļu notikums Nr.1mūsu pilsētā ir bļitkotāju armija, kas burtiski okupējusi Tirdzniecības kanāla kūstošo ledu un abus tā krastus. Daudzi pilsētnieki vien nespēj nopriecāties, cik skaisti izskatās bļitkotāju iedegtās uguntiņas tumšajās diennakts stundās. Pēc zinātāju aprēķiniem tapis zināms, ka 24.februāra vakarā uz ledus vienkopus sēdējuši turpat tūkstotis zemledus makšķerēšanas entuziastu.

Bet interesantākais, ka milzīgu interesi mūsu pilsētas ūdeņi raisījuši mūsu kaimiņzemes iedzīvotājiem. To uz ledus esot bijis vairums. Kāds “Rimi” hipermārketā satikts lietuvietis pat teicās, ka tik labu makšķerēšanas vietu neesot redzējis gadiem ilgi. Viņu lielākā bļitkotāju meka – Nemūnas upe jau sen esot tukša un zivju tur kaut kā pamaz. No vienas puses, kā lai noslēpj prieku, ka Liepāju apmeklē tik daudz cilvēku, kas novērtē mūsu dabas dotumus. Kas zin, kad vēl ko tik neierastu vēl redzēsim, zinot niķīgās Liepājas ziemas.

Taču šos labos pārdzīvojumus krietni bojā aina, kādu liepājnieki ierauga pēc tam, kad vairums bļitkotāju devušies mājās. Praktiski viss kanāla ledus izskatās kā atkritumu izgāztuve vai labākajā gadījumā kā laukums, kurā nesen notikusi kāda liela un trokšņaina uzdzīve. Diemžēl, par šo cūkrakumu atbildīgi ir tie paši, kuru gaismiņas visus mūs vakaros priecēja. Izlasot laikrakstā “Kurzemes Vārds”, ka šie bļitkotāji pēc aptuveniem aprēķiniem izvilkuši lomu, kas liktu nobālēt veselai zvejas flotei, rodas jautājums: kas ir šie bļitkotāji un kas ir paša zemledus makšķerēšana? Līdz šim šķita, ka zemledus makšķernieki ir vairāk vai mazāk dabu mīloši cilvēki, kuri vēlas ja ne baudīt vientulību skarbās ziemas dabas apskāvienos, tad vismaz tos labumus, ko māmiņa daba dod. Bet tagad izskatās, ka šī nodarbe tik nevainīga viss nav.

Lietuvieši nebrauca uz Liepāju, lai te pieķēzītu mūsu ledu un izķertu visas mūsu stintes. To jau dara arī vietējie. Un arī tad šo netikumu nedrīkst attiecināt uz visiem. Taču pat tad, ja tikai desmitā daļa ir rīkojusies nekrietni, rezultāts ir atbaidošs. Satraucošākais, ka no ledus mēslus novākt ir praktiski neiespējami, jo tas kūst. Visi atkritumi visticamāk nonāks ezerā un straumes nesti tie nonāks jūrā.

Tā jau nav, ka pie vainas ir tikai makšķerētāji. Atklāti sakot, es joprojām neesmu sapratis, kādēļ pilsētā joprojām nav atrisināta tik pašsaprotama lieta kā atkritumu urnu jautājums? Apstaigājot kanālmalu no Promenādes līdz vecajam dzelzsceļa tiltam un no Ezermalas ielai līdz Tramvaju tiltam, izdevās saskatīt vien dažas nelielas atkritumu tvertnes. Īpaši bēdīga aina bija novērojama pie Promenādes, kur pietauvojušies zvejnieku kuģi. Atkritumu kaudzes, dubļos un slapjā sniegā sabradāto izsmēķu masa raisīja ļoti nepatīkamas emocijas. Pieņemot, ka visi bļitkotāji rīkotos godprātīgi un atkritumus mestu tam paredzētajās vietās, aina tik un tā būtu drūma, jo tādu vietu gluži vienkārši nav vai to trūkst! Kādēļ pilsētas komunālie dienesti šim jautājuma pievērsuši tik mazu uzmanību, nav saprotams. Taisnošanās, ka neviens nevarēja iedomāties, ka tūkstošiem leišu braukšot uz Liepāju makšķerēt, neiztur kritiku. Katru gadu praktiski visus ziemas mēnešus uz ostas ledus ir bļitkotāji. Pat ja ledus nav, bļitkotāju makšķeru kāti slejas no krastmalas abām pusēm!

Ak jā, lasīju, ka Liepājas pašvaldības policijā strādājot 147 kārtības sargi. Uz 2009.gadu šim dienestam būšot iespaidīgs budžets – vairāk nekā miljons latu. Vai tiešām visi pašvaldības policisti bija tik aizņemti ar citiem darbiem, ka nevarēja vismaz ar savu klātbūtni disciplinēt makšķerētāju armiju? Par to, ka policijas klātbūtne būtu svarīga kaut vai dēļ tā, ka 500 un vairāk cilvēku atrašanās uz nedroša ledus jau ir ievērības cienīgs fakts.

Kā liepājnieks esmu satraukts, kādēļ pilsētas komunālie dienesti un pašvaldības policija nav spējusi vismaz kontrolēt notiekošo. Būtu skaisti, ja Liepāja iemantotu bļitkošanas galvaspilsētas slavu, nevis kļūtu slavena ar lielu netīrību vai, pasarg Dievs, kādu nelaimi, kas varētu notikt uz ledus.