Festivāls
“Liepājas vasara” šogad pārtaps par profesionālās
mākslas festivālu un tajā būs iespēja baudīt teātra
izrādes, simfoniskos un kamermūzikas koncertus, eksperimentālas
performances un mākslas izstādes.

Manuprāt,
šī ideja ir ļoti laba un par to ir runāts jau gandrīz piecu gadu
garumā. Atceros, ka vēl laikā, kad Kultūras pārvaldi vadīja
Lelde Vīksna, bija pirmā saruna par to, kā varētu visas vasaras
aktivitātes palikt zem viena jumta, tādējādi būtu vieglāk arī
nodrošināt pasākumu publicitāti. Šogad izskatās, ka tas beidzot
ir īstenojies.

No
šāda viedokļa tas ir apsveicami, jo ir vieglāk nodrošināt
publicitāti lielākam pasākumu apjomam, nekā, ja katrs individuāli
ar savu budžetu, mēģina kaut ko darīt. Tomēr jāskatās, kā tas
attīstīsies nākotnē, jo šobrīd šis festivāls ir tāds, ka
katra organizācija, kas ir iesaistījusies, rāda, ko viņi dara.
Nākamais solis būtu veidot vienotu māksliniecisko koncepciju.

Salīdzinoši
var teikt, ja šobrīd visi kopā vārītu vienu zupu, kurā
katrs liek iekšā tādu produktu,
kāds nu viņam ir – citreiz var sanākt laba, citreiz ne visai.
Tādēļ priekšdienām es novēlētu,
lai visiem kopā izdodas veidot
vienu kopēju māksliniecisko koncepciju un ideju, tad arī festivāls
veidotos viengabalaināks.

Manuprāt,
publikas atsaucību visvairāk nodrošina tieši saturs – vai tas
ir kāds īpašs mākslinieks, ko publika vēlas redzēt, vai arī
kāda izstāde, izrāde vai jebkas cits. Tas, uz ko publika iet,
pamatā ir saturs nevis fakts kā tāds, ka kaut kas notiek.

Esmu
arī no saviem Rīgas kolēģiem dzirdējusi ļoti labas atsauksmes
par to, ka pie mums vasarā šāds festivāls notiek. Ziemā,
iespējams, ir grūtāk izrauties un atbraukt līdz Liepājai,
piemēram, uz teātra izrādi. Bet, ja to var izdarīt vasarā,
atvaļinājumu laikā, tas ir tikai apsveicami. Cilvēki ir ļoti
dažādi un tikpat dažādi ir arī iemesli, kāpēc viņi izvēlas
apmeklēt kādu pasākumu.

Tas,
ka profesionālā māksla ne visiem ir saprotama, manuprāt ir ļoti
liels stereotips. Mēs visi skolā jau no pirmajām klasēm mācāmies
Raini un tā ir profesionālā literatūra. Arī tie bērni, kas iet
mūzikas skolā, jau no pirmās klases mācās spēlēt profesionālu
komponistu sakomponētu mūziku
un to atskaņo.
Tas
ir stereotips, ka cilvēki mākslu nesaprot.

Šīs
vasaras festivāla tēma ir “Lielo Dzintaru gaidot” un tas
veltīts koncertzāles atklāšanai Liepājā. Jebkurš liels
objekts, kurā plānota aktīva sabiedriskā dzīve, pilsētu un
tuvāko apkārtni
maina ļoti
spēcīgi. To var redzēt, piemēram, Ventspilī, kur pirms vairākiem
gadiem atvēra “Jūras vārtus” un tas mainījis pilsētas
kultūras dzīvi un kultūras patēriņu. Ļoti
veiksmīgi tagad darbojas arī
koncertzāle
“Gors”
Rēzeknē un
Marka Rotko
mākslas
centrs
Daugavpilī. Tās ir tādas vietas,
kas piesaista gan
apmeklētājus
no malas, gan arī veido vietējo kultūras vidi.

Protams,
būve ir viena lieta, bet ļoti svarīgs faktors ir arī tas, kāds
saturs tajā ielikts iekšā. Saistībā ar koncertzāli “Lielais
dzintars” pagaidām ir mazāk zināms par saturu – šobrīd
zināms, ka tur būs simfoniskais orķestris, mūzikas skola, bet
nākotnē no satura veidotājiem sagaidāms ļoti liels un rūpīgs
darbs. Tomēr saturs ļoti bieži ir atkarīgs arī no tā, cik liels
finansējums ir pieejams – vai mēs varam atļauties atvest,
uzaicināt iecerētos māksliniekus, uzvest izrādes un tā tālāk.

Es
gribu cerēt, ka koncertzāles apsaimniekotāji izmantos šo ēku ne
tikai kā
koncertu vietu, bet tā
kļūs arī
par lielāku
izstāžu mājvietu.
Par to
iepriekš runāts
arī
dažādās koncepcijās,
jo ļoti bieži Liepājā nav telpu, kur izstādīt šādas izstādes
un tās vienkārši aiziet pilsētai garām. Tāpēc ļoti ceru, ka
bez simfoniskā orķestra “Lielajā dzintarā” būs
arī citas
lietas.