18. novembris nav tikai
sarkanais datums kalendārā, nav tikai Latvijas neatkarības proklamēšanas
gadadiena, bet tā ir kopā būšana un ģimenes svētki. Novembris mums ir īpašs
mēnesis, biežāk redzam sarkanbaltsarkanos karogus, karoglentītes pie pretimnācēju
krūtīm un esam lepni par to, ka dzīvojam Latvijā, varam runāt savā valodā. Simboli,
simbolu nešana ir savas cieņas apliecināšana valstij, kuras tradīcijas, vēsture
un vērtības ir daļa no katra paša. Ne velti pēdējā laikā īpaši aktuālas ir
latvju rakstu zīmes. Tās ir mūsu spēks, mūsu kods, mūsu aizsardzība.

Manuprāt, Valsts svētki
ir par piederību. Piederību kādai konkrētai vietai, piederību pilsētai,
piederību ģimenei, piederību tautai. Šie ir sava veida Ziemassvētki, tikai mūsu
pienākums nav pirkt dāvanas un gaidīt, kad tās tiks pasniegtas mums, šeit mēs
esam tik īsti, cik īsta ir mūsu mīlestība pret ģimeni un zemi, kurā mītam, esam
dzimuši. Prasme sajust šo svētku patieso būtību ir kā prasme nest tautastērpu.
To uzvelkot, mūsu augums iztaisnojas, skatiens paceļas augstāk, mēs smaidam.
Tas ir gandarījums. Uz salūtu un koncertiem mēs neejam atrādīties, mēs ejam
kopā būt, godināt, sajust plecu sev līdzās. Protams, mazliet smeldz par
zaudējumiem, ko esam piedzīvojuši, cilvēkiem, kurus zaudējuši, bet mūsu pienākums
ir turēt mūsu vērtības dzīvas, neaizmirst savu valodu un veidot savu valsti.

Pagājušā gadā pirmo
reizi devos uz Lāpu gājienu Rīgā, pa ceļam uz Rīgu ar domubiedriem dziedājām
leģionāru dziesmas, latviešu tautasdziesmas, bijām uz vienas nots. Ierodoties
Rīgā un saplūstot ar lāpu gājiena dalībniekiem, vērojot koncertu un dziedot līdzi,
faktiski bija elpojams mūsu spēks un degsme. Stāvējām blakus lietuviešu un
igauņu jauiešiem, kuri ar lepnumu nesa savu un mūsu valsts karogu, centās
dziedāt līdzi, viņu acīs bija vērojama apbrīna un cieņa. Tā ir mūsu spēja aizraut
un iedvesmot. Man šobrīd ir grūti pateikt, kas sildīja vairāk – tas, ka biju
kopā ar saviem draugiem, ar cilvēkiem, kuriem rūp mūsu valsts, vai spēja būt
vienotiem un izvirzīt augstākus mērķus, ko sasniegt. Dienās, kad krāsas šķiet
drūmas, es atceros lāpu gājiena spēju saliedēt tik dažādus cilvēkus, tautas,
sajūtas laikā un vietā. Tā ir iedvesma pacelties pāri ikdienišķajam.

Vēl nevaru pateikt, vai
šogad došos uz Rīgu vai palikšu Liepājā, bet zinu, ka šī diena būs īpaša. Un
šodien es Latviju mīlēšu un cienīšu tikpat stipri. Kā ik dienu. 

Būsim kopā šajos
svētkos! Nav nekā dārgāka par ģimeni. Un mēs, latvieši, esam viena liela, liela
ģimene, neaizmirsīsim to arī ikdienā, lai kur mēs atrastos.

Aicinu ikvienu šajās
dienās nodziedāt kaut vienu dziesmu par Latviju, veltījumu Latvijai. Mēs esam
dziedātāju tauta un dziesma ir mūsu lūgšana, mūsu veids kā pateikties, palūgt
un būt īstiem. Dziedāsim vairāk. Vij,
Dieviņi, zelta viju apkārt manu Tēvu zemi, lai nenāca sveša salna šai zemē
ziedu raut.* 

*Vārdi no latviešu
tautasdziesmas.