Dzejas dienas. Ja ir jāraksturo šis laiks, notikumi, satikšanās, kopā būšana un esība, tas nav vienkārši izstāstāms. To nav iespējams pāris vārdos aprakstīt. Tas ir notikumu piedzīvojums, tā ir cita elpošana, būšana starp savējiem, tas ir cits dienas ritms. Dzejas dienas ir svētki, tāda smalka dzīves svinēšana.

Dzejas dienas savā ziņā ir mazliet tāds kā maratons, kad pasākumi tiek sablīvēti viens aiz otra un nereti pārklājas vai nav iespējams no viena veiksmīgi tikt līdz nākošajam. Gribas būt visur, bet skaudra ir apziņa, ka disciplinētā darbā strādājošam dzejas mīlim noteikti neizdosies apmeklēt ne pusi no pilsētā piedāvātā, jo laiks ir ierobežots un pasākumi notiek tad, kad tas ir izdevīgi citiem konkrētajā vietā strādājošiem. Manuprāt, Dzejas dienas vispār būtu jābauda tā līdz dziļākai būtībai, nesteidzoties un ārpus ikdienas ritma, jo tikai tādu satikšanos var saprast, tādu satikšanos var izdzīvot… Īpaši liels skrējiens sanāk brīdī, kad esi daļa pasākuma un pēc mirkļa jau vēlies būt auditorijā blakus. Otrā pilsētas malā. Un privātā dzīve atkāpjas visa šī skrējiena priekšā un godbijīgi noliec galvu, jo, ja vēlies baudīt, ir jābauda tagad, rīt vairs nebūs ko.

Man ir bijusi tā iespēja būt un izdzīvot salīdzinoši daudz. Esmu stāvējusi gan auditorijas vienā, gan otrā pusē. Šogad vairāk kā citu gadu bija aicinājumi un piedāvājumi piedalīties skolu pasākumos. Šogad Liepājas skolās tika uzņemti jaunie autori. Paspēju būt arī ārpus Liepājas. Tas viss ir interesanti. Kā citi uzņem, kā sagaida, kā klausās, kā pavada, kā uztver. Lauku skolās un bibliotēkās viss notiek tā sirsnīgāk, tuvāk un īpašāk. Grūti pateikt vai tas saistīts ar to, ka pilsētas dvesmas un vilinājumi tālāki vai tāpēc, ka iespējas ir tik daudz, cik paši uz vietas rada. Jau pagājušā gadā (arī šogad), kad bija iespēja viesoties vairākās vietās ārpus Liepājas, sapratām un daudz tuvāk izjutām to siltumu, kas izstaro no cilvēkiem Cīravā, Bārtā, Kalvenē, Bunkā. Protams, šogad priecēja Liepājas skolās atzinīgi teiktie vārdi pēc pasākuma (īpašs paldies Liepājas 15. vidusskolai, rādās, ka vēl sadarbosimies, sarunās vienosimies).

Gribas jau, lai jaunieši saprot, ka dzeja, mūzika un rakstīšana kā sevis izpausmes veids ir ļoti jauks un spēcinošs, ka cilvēki, kas raksta ir reāli un tie nebūt nav sausiņi, bet ļoti interesantas personības ar savu raksturu, stilu, dzīves uztveri, kuriem kopā mijiedarbojoties, tiekoties, runājot top jaunas lietas. Laiks tiek pavadīts nevis sevis žēlošanā vai dzīves netaisnību pārspriešanā un negāciju izlikšanā uz ielas, bet saturīgi. Ieklausoties otrā. Un, ja vēlies ko teikt, ieklausoties Tevī…

No šobrīd piedzīvotā varu pieminēt, ka patika Sandras Vensko autorvakars Liepājas Centrālajā zinātniskajā bibliotēkā. Kur Sandra bija izveidojusi tādu smalku un sievišķīgu stīgu dzejas duetā ar Emīla Dreiblata dziesmām… LiepU Nakts dzejas ir izvērsušas savus spārnus un šogad jau tika papildinātas ar citiem LiepU talantiem – Jauno mediju vizualizācijām, īsfilmām, tādējādi parādot daudzveidību, ko piedāvā šī skola un cik talantīgi un krāsaini ir studenti. Ļoti jauka un ar vislielāko pēcgaršu bija ceturtdienas tikšanās ”Tējas istabā” pasākumā ”Durvis vaļā”, kur bija iespējams dzirdēt bagātīgu jauno un jau pieredzējušo Liepājas puses dzejnieku dzejas kokteili. Pasākums pārsteidza ar debitantu krāsainību un valodas spilgtumu.

Man jautāja, kāpēc ir vajadzīgas Dzejas dienas un šīs dzejnieku (autoru) tikšanās ar klausītājiem (lasītājiem)? Uz to es varu atbildēt: lai attīstītos. Lai attīstītos gan tas, kurš raksta, gan tas kurš lasa. Lai parādītu, kas tu esi un kas ir tas, ko tu dari. Lai sajustu, ka ir kāds, kurš cenšas saprast vai saprot. Lai būtu kopā. Lai izjustu saikni un uztvertu emocijas. Lai augtu.

Man Dzejas dienas vienmēr ir bijis īpašs laiks. Tie ir svētki. Man ļoti patīk atmosfēra, kas valda šajos pasākumos, man ļoti patīk cilvēki, kuri ir kļuvuši par maniem draugiem, manu sajūtu cilvēkiem. Tas ir smaids, kas rodas, un prieks, kas dzimst no vēdera dziļākās daļas. Man patīk atmosfēra Kurzemes Dzejas dienās, kur nereti tiek satikti cilvēki, kurus pārējā gada laika tu nesatiec. Tā ir vieta, kas saved kopā. Kas rada jaunas draudzības, iedvesmo un ceļ. Ne visu ir iespējams izdzīvot, bet esmu pateicīga par laiku, kas man ir sniegts, lai būtu klāt.

Daina Vanaga