“Kuram tad šodien viegli?” šādu teicienu pēdējā laikā nācies dzirdēt ne reizi vien. Nav viegli ne bezdarbniekiem, ne pensionāriem, ne skolēniem, ne skolotājiem, ne ārstiem, ne invalīdiem. Nevienam, kurš strādā vai nestrādā, mācās vai nemācās. Taču šoreiz visvairāk gribu akcentēt to, cik ļoti patiesībā tiek apbižoti studenti. Runa būs par centīgiem studentiem, nevis tiem, kas šo statusu izmanto.

Varbūt kādam šīs manas pārdomas liksies pilnīgs sviests vai sūdzēšanās, lieka cepšanās, bet, atvainojiet, tā ir realitāte, kas kļūst arvien nežēlīgāka.

Jā, par mums, studentiem, smejas gan anekdotēs, gan arī sabiedrībā. Un tagad, manuprāt, tā ir diezgan liela ņirgāšanās. Protams, izglītība nenāk viegli un katrs pats ir savas laimes kalējs, un mācīties vai nemācīties augstskolā ir katra paša brīvā izvēle. Aiz muguras pavadīti četri gadi bakalaura studijās, kurā gūtas vajadzīgas zināšanas. Būt budžeta grupā, pateicoties augstiem un labiem sasniegumiem mācībās, manuprāt, ir godīgs nopelns. Bet tas nenozīmēja, ka tas jāizmanto ļaunprātīgi, kā to tagad dara dažs labs, – jāmācās un jācenšas ar sirdi un dvēseli, tādējādi saņemot arī stipendiju.

Visu dzīvi kājām gaisā sagrieza paziņojums par budžeta vietu rotāciju un izmaiņas noteikumos par stipendijas saņemšanu. Vairs nenotiek cīņa par zināšanām, bet par finansiālu nodrošinājumu. Ja agrāk studēt bija prestiži, tad tagad studē tie, kam ir izdevīgi.

Kāds man pazīstams puisis, kuram sasniegumi mācībās ir ļoti augsti, pēdējā pusgadā, kad jāraksta ir gala pārbaudījums, izrotēja no budžeta vietas un nācās maksāt. Tikai tādēļ vien, ka kādam citam sekmju ziņā bija viens punkts vairāk nekā viņam. Kurš mācījās tikai papīra dēļ, bet zaudētājs studēja ar mērķi gūt jaunas zināšanas. Nav arī teikts, vai tas otrs nopelnīja atzīmi godīgā ceļā. Ļoti daudzi atzīmes burtiskā nozīmē iznīd vai izhihina. Pēdējā laikā studentiem un pasniedzējiem lekciju apmeklējums, līdz ar to ieguldījums ir kļuvis pilnīgi vienaldzīgs. Protams, nesaku to par visiem. Piemēram, tagad viena studente uz lekcijām nav gājusi tikpat kā nemaz, reizēm pat studiju biedri aizmirstot, kā viņu sauc un kā izskatās. Taču tad, kad viņa atnākot uz eksāmenu, viņa nekaunīgi uzbāžas ar saviem jautājumiem, lai izručī. Tā mazliet no katra, un galu galā – pārsteigums! Beibei labāka atzīme nekā tiem, kas bijuši uz visām lekcijām un cītīgi mācījušies.

Galvenais, ka neko izdarīt nevar un pasniedzējiem lekciju apmeklējums nav svarīgs, un nemaz neredz to, ka kāds nekauņa vienkārši otru izmanto, kurš plānojis savu laiku, lai tikai apmeklētu visas lekcijas.

Kāda jēga šādi cepties? Jēga ir, jo notiek cīņa par gan par budžeta vietām, gan stipendiju, kas ir nogurdinoša. Ne tik ļoti par stipendiju kā par budžeta vietu – ne jau katram zeķē sakrāti lieki gandrīz tūkstoš latu, ko maksāt par studijām. Tu vari būt talantīgs, bet tev var nebūt naudas kalni. Var gadīties, ka kādam šādas nekaunības dēļ nāksies zaudēt to, ko tiešām iepriekš godīgi nopelnījis.

Taču par stipendijām vēl man ir, kas sakāms. Agrāk tā bija liela motivācija censties un mācīties pēc iespējas labāk. Taču tagad – motivācija zudusi! Kāpēc? Tāpēc, ka stipendiju piešķiršanai vairs nav prioritāte labi mācīties, bet gan sociālais statuss. Uz stipendijām tagad ir priekšroka vientuļajām studējošajām māmiņām, kurām, piemēram, 19 gadu vecumā kontā ir jau divi bērni un katrs no sava vīrieša, iekļuvušas tādā studiju programmā, kur visiem studentiem ir budžeta vietas, bet atzīmes ne tās labākās – izvilkušas knapi uz četriniekiem. Stipendijas tiek piešķirtas arī tiem, kam abi vecāki ir bezdarbnieki, lai gan tajā pašā laikā nemaz necenšas darbu meklēt un dzīvo no pabalstiem vien, izmantojot tos alkohola un cigarešu iegādei. Protams, es saprotu un pieņemu to, ka bērniem bāreņiem un invalīdiem būtu jāpiešķir atvieglojumi, bet ne jau tādiem cilvēkiem, kas sociālo statusu izmanto kā naudas noslaukšanu no valsts un skolas. Vienu reizi kāda studente skaidri un gaiši pateica: “Man ir izdevīgi tas, ka man māte un tēvs ir miruši – es varu studēt budžeta grupā, dabūt stipendiju un nestrādāt!” Palika skumji. Pretrunīga situācija, ar kuru kārtējo reizi nevar cīnīties. Godīgi jāsaka, pārāk liela demokrātija.

Jo studējot valda nemitīga cīņa ne tikai par zināšanām, bet arī par naudu.

Par studējošajiem bezdarbniekiem, kuru studijas apmaksā valsts un vēl par to saņem stipendiju. Pēdējā laikā pat rodas sajūta, ka studiju programmas ir pielāgotas tieši bezdarbniekiem, jo tādu ir ļoti daudz.

Ir svētku laiks un varētu domāt par skaistām un labām lietām, paņemt pelnītu atpūtu. Bet students to nevar atļauties. Jā, mums, studentiem, ir nozagts brīvlaiks. Protams, es nesūdzos. Jau Jaungada pirmajā nedēļā sākas eksāmeni un pārbaudījumi un svētku laikā jāsteidz padarīt kaudzēm darbu. Viss jau būtu saprotams un izdarāms un varētu vainu novelt uz slinkumu, bet, ja darāmie darbi tiek pateikti dažas dienas pirms brīvlaika, un pēc tam pasaka “priecīgas brīvdienas”, tad vairs nav domas par brīvlaiku. Tās ir šķietamās brīvdienas. Bieži ir tā, ka pasniedzējs vēlas no studentiem atšūties, negatavojot rakstisku eksāmenu, kur parādīt savs zināšanas un prasmes, bet gan uzdot rakstīt entos referātus. Kas gan tās var būt par brīvdienām, ja pat tajās ir jācīnās, lai izturētu cīņu. Vai par zināšanām vai par naudu?

Daniela Vārpiņa,
sabiedrības novērotāja