Dina Vilciņa: Skolotājam nevajag daudz, lai justos novērtēts
Pagājušajā mācību gadā Latvijas vispārizglītojošajās skolās strādāja 28 277 pedagogi, no kuriem 838 darbojās Liepājas sākumskolās, pamatskolās, vidusskolās un speciālajās skolās. Novērtējot pedagogu nozīmību, svētdien atzīmējām Skolotāju dienu. Dažādi pasākumi par godu pedagogiem turpināsies arī šonedēļ. Kāpēc strādājat skolā?
liepajniekiem.lv
Pirmkārt, kļūt par skolotāju bija mana bērnības izvēle, tāds kā sapnis. Jau maza būdama, es mācīju savas lelles un lāčus.
Otrkārt,
mana mamma arī bija skolotāja, kas mani, tā teikt, iedvesmoja un raisīja šo interesi kļūt par pedagogu.
Tāpat man patika skatīties, kā mamma labo skolēnu darbus, un tad, kad biju jau nedaudz lielāka, viņa parādīja, kā to dara. Vēlāk jau es pati sāku kādus darbiņus labot, un man tas patika.
Nu jau par skolotāju strādāju ilgi, kopš 1988. gada augusta. Lai gan daudz laika jau pagājis, vienmēr ir gandarījuma sajūta par saviem skolēniem.
Viens no šādiem ikdienas prieciņiem ir tad, kad pēc mācību stundas bērns skolotājai pasaka: “Paldies par stundu!” Mani ļoti priecē, ka pēdējā laikā tas notiek arvien biežāk, jo kādreiz bērni tā neteica. Tagad arī paši pedagogi, vismaz es, saviem audzēkņiem pateicamies par stundu.
Vienmēr jau ir prieks dzirdēt jebkādas pateicības par to, ko mēs, skolotāji, darām.
“Skolotāja, mums patika” un “mums bija interesanti” vienmēr silda sirdi.
Arī smaidus skolēnu sejās ir brīnišķīgi redzēt.
Manuprāt, skolotājam jau nevajag daudz, lai justos novērtēts. Protams, mēs vienmēr priecājamies arī par visiem savu audzēkņu sasniegumiem. Redzēt visu to, ko dara mūsu skolēni, ir liels plusiņš pie padarītā, jo mēs vienmēr cenšamies savus jauniešus motivēt darīt vēl vairāk.
Patiesībā galvenā laime strādāt skolā nāk no daudziem maziem brīžiem, kad kāds skolotāju novērtē vai iepriecina ar saviem vārdiem, smaidiem vai padarīto.
Kaut vai vienkāršais jautājums “Skolotāj, kā jums klājas?” – vai ja nepaiet garām uz ielas nepasveicinot nozīmē daudz. Protams, skolēni ir dažādi – ir tie, kas pasveicina, bet ir arī tie, kas, ieraugot savu pedagogu, vienkārši aizgriežas prom.
Nevaru iztēloties, ka nestrādātu skolā.
Kaut gan, ja vajadzētu, es varētu gan mazgāt traukus, gan darīt vēl ko citu, bet šobrīd šis ir mans darbs. Uzskatu, ka es šo darbu protu darīt, ka man padodas mācīt jauniešus. No malas skatoties, arī liekas, ka mani skolēni ir apmierināti.
Ja pienāktu diena, kad es nevarētu strādāt par skolotāju, atrastu sev nodarbi, jo mierā nosēdēt nevarētu. Šobrīd varu apgalvot, ka negribu darīt neko citu. Gribu būt skolotāja.
Dina Vilciņa, O. Kalpaka Liepājas 15. vidusskolas skolotāja
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.
