Pēc Valsts augu aizsardzības dienesta apkopojuma, 2019. gadā lielākos bojājumus augļu kokiem un ogulājiem nodarīja pavasara salnas. Nav noslēpums, ka arī šogad pavasaris mūs pārsteidza gan ar lielām salnām, gan pēkšņu karstumu.

Salīdzinot ar citiem gadiem, mūsu saimniecībā “Meldros”, Nīcas novada Rudē, raža ir gandrīz līdzvērtīga pagājušam gadam. Saku gandrīz, jo tā ir nedaudz mazāka. Pie tā ir vainīgas vēlās salnas. Apsala daudzas aličas, arī ābeļu un bumbieru ziedi cieta. Mums ir divi persiku koki, kurus centāmies pasargāt no salnām – lielajam kokam aplikām melno agroplēvi, bet tāpat neizdevās ziedus saglābt. Otram persiku kokam bija tikai daži augļi.

Siltās ziemas dēļ bija plūdi, tāpēc netikām klāt pie bitēm. Tās bija slinkākas, daudz neapputeksnēja. Pārziemoja arī visi kaitēkļi, kas nāk par ļaunu šī gada ražai, tos apkarot ir ļoti grūti. Lai gan līdz šim nav nācies izmantot neko smidzināmu kaitēkļiem, zinu, ka kādreiz varēja lietot dzeramo sodu, ja cīņa ar kukaiņiem bija smagāka. Pagājušogad to aizliedza lietot saimniecībās, kuras kopj tikai ar bioloģiskām metodēm. Bet kā saka, nav ļaunuma bez labuma – kaitēkļi šogad krietni vien vairāk izēda nederīgos ābolus.

Ļoti svarīga nianse labai ražai noteikti ir laistīšana. Puspundura augļkoku stādījumiem bez laistīšanas šogad būtu gājis tiešām švaki, bet nelaistīti lielie sēklaudžu koki ražu nebūtu devuši vispār. Tāpēc mums ir izrakts savs dīķis un ierīkota laistīšanas sistēma, tādu iesakām ieviest katram, kas strādā ar augļu kokiem.

Lai putni tagad nenoēstu ķiršu ražu, esam uzlikuši vairākus putnubiedēkļus, jo vaktēt tos pašiem ir bezjēdzīgi. Cīruļi ir īpaši gudri – viņi pagaida, kad neviena nav tuvumā, un dodas mieloties.

Es vienmēr esmu teicis, ka dzīvē ne par ko nevajag sūdzēties, jo, ja strādā pie ražas, tad tā vienmēr arī būs. Tā arī mums, mazāka vai lielāka, bet raža vienmēr ir bijusi.

Eglons Brūns, augļkopis un selekcionārs