Šobrīd aktuālais jautājums, satiekoties radiem, draugiem un paviršiem paziņām, ir: “Vai jums jau apkuri pieslēdza?” Rakstot ik pa laikam nākas apstāties, lai paberzētu nosalušos pirkstus. Nē, mums diemžēl vēl nekurina. Un nezinu arī, kad sāks. Savu dzīvokli tikai īrēju no īpašniekiem, līdz ar to te nekas neesmu un neko nenosaku.

Nesen satiku kaimiņieni, viņa arī nezina. Un saka, esot mazliet norūpējusies. Mūsu mājai parāds ir četri tūkstoši latu. Turklāt trīsarpus tūkstoši – vienam dzīvoklim vien (diez, cik ilgu laiku nav maksāts, ja reiz izdevies par 40 kvadrātmetru lielu platību tik daudz sakrāt?). Taču nevar teikt, ka saimnieki slikti dzīvotu. Regulāri redzu mugurā jaunas štātes un regulāri šiem cilvēkiem uz ielas pūš ļooooti stiprs vējš.

Nu, lūk, bažas jau par to, ka siltuma piegādātājs atkal jau draud apkuri nepieslēgt vai pieslēgt krietni vēlāk tām mājām, kurās iedzīvotāji nav apmaksājuši rēķinus. Te, protams, uzpeld mūžsenais jautājums, kamdēļ nemaksātāju dēļ jācieš visiem pārējiem. Tātad mūsu mājas gadījumā tas principā ir viena dzīvokļa dēļ.

Nesen kādā intervijā dzirdēju siltumpiegādātāja pamācību: pret nemaksātāju esot jāvēršas arī pašiem iedzīvotājiem. Tad nu es prātoju, diez kādā veidā tas varētu notikt. Visiem pārējiem iedzīvotājiem, katru reizi parādniekus satiekot, viņus kaunināt, strostēt, draudēt? Šaubos, ka tādā veidā izdotos ko panākt. Turklāt gan jau šie vēl papūlētos par psiholoģisko teroru ja ne tiesā iesūdzēt, tad uz “Tautas balsi” vai “Bez tabu” gan piezvanīt.

“Mūsu mājas parāds vēl nav nekas. Citur ir 12 un vairāk tūkstoši,” mūs abas ar kaimiņieni nomierināja vēl cita mājas iedzīvotāja. Tad nu jāsaģērbjas divos džemperos, jasatumtulē arī bērni, un jāgaida.

P. S. Elektriskos sildītājus šogad neslēgšu. Desmit santīmu par kilovatu vairs nevaru atļauties maksāt.

Elza Strazdiņa