Gads ir balts no abiem galiem un pa vidu – zaļš. Tā dziedāts kādā dziesmā un uz aizvadāmo gadu laika apstākļu ziņā to noteikti var attiecināt. Atceros janvāra pirmās dienas un prieku par sniegu. Arī decembrī putināja baltu un tādi gandrīz bija arī Ziemassvētki. Un laikam būs Vecgada vakars. Bet kas tam visam pa vidu?

Ja man priekšā nav nolikti atbilžu varianti, tad pirmais būtiskākais, kas nāk prātā 2009.gada kontekstā ir… nē, nevis novazātais jēdziens krīze, bet gan vēlēšanas, kurās vasaras sākumā vēlējām gan vietvalžus, gan mūsu pārstāvjus Eiropā. Un varam šķendēties par rezultātiem vai pat perināt teorijas par to leģitimitāti, tomēr tie parāda, kādi esam un kā domājam. Un, citējot Alvi Hermani, kamēr nesapratīsim ciešo sakarību starp savu izvēli pie urnām un norisēm valstī un pilsētā, tikmēr nekas būtiski nemainīsies.

Kas vēl? Man joprojām atmiņā ir siltā vasara ar jūras peldēm un daudzie muzikālie sarīkojumi – gan tepat vēju pilsētā, gan arī citviet. Bija labi. Un priecāties arī neesam aizmirsuši, kas nav mazsvarīgi. Un varbūt pat esam iemācījušies to darīt saturīgāk, bez nejēdzīgām pārmērībām. Arī mani interesējošajā sportā bija daudz gaišu brīžu – gan Eiropas čempionāts dāmu basketā, gan ”Liepājas metalurga” uzvara futbola čempionātā. Arī pasaules čempionāts hokejā un futbola izlases panākumi.

Tikmēr liepājnieki šajā portālā balso par pavisam citām lietām un tas jau tikai loģiski, jo visi nevar vienādi domāt. Tomēr jāsecina, ka laikam jau dzīvesvietai ir nozīme pat tādā relatīvi nelielā pilsētā kā Liepāja – atjaunotā Karostas tilta atklāšana aptaujā ir pārliecinoši pirmajā vietā, bet man tā gandrīz vai paslīdējusi garām. Nav jau tā, ka Karostā neesmu bijis gadiem ilgi, bet šī tilta nozīmi laikam jau spēj novērtēt turienes iedzīvotāji un tie, kuriem diendienā ceļš uz Karostu mērojams. Un jācer, ka tilts kalpos vēl ilgi, ilgi.

Cilvēku uzmanību piesaistījušas arī dažādas katastrofas un skaidrs, ka gan sadegušais tramvajs, gan krastā iznākušais poļu kuģis ir gana saistošas parādības. Vēl jau bija arī rosīšanās, cerībā panākt Liepājas kļūšanu par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Nu, šoreiz neizdevās, bet pieredze ir uzkrāta. Un vēl saistībā ar Eiropu vismaz priecē fakts, ka, prasmīgi piesaistot pieejamo finansējumu, Liepājā turpinās dažāda veida labiekārtojumi, kuru nozīmi mēs, iespējams, novērtēsim pēc gadiem, bet kas ļauj dzīvei pulsēt un uz priekšu ritēt jau šodien.

Kā būs nākamgad? Ja kāds to varētu prognozēt (un šīs prognozes piepildītos), tad sen jau dieva vietā būtu iecelts. Vienīgi negribas jau priekšlaikus noliekt galvu pārliecībā, ka viss var būt tikai un vienīgi sliktāk. Nolemtība nekā laba nenesīs. Ko tad? Nu, varam palūkoties, ar ko varam sākt, un kā savu un savu līdzcilvēku dzīvi padarīt labāku. Arī sapiņķerētu striķi nevar atpīt ne ar lamāšanos, ne šķendēšanos, ne mešanu kaktā un virsū spļaušanu. Jāsāk no viena gala. Tūlīt sāksies jauns gads, no viena gala balts. Kas zina, kāds būs otrs, bet vidu varam mēģināt krāsot sev mīļās krāsās. Lai veicas un izdodas!

Emīls Dreiblats,
”Radio Skonto Liepāja” dīdžejs