Protestēt var dažādi. Arī reakcijas uz dažādām protesta formām ir visdažādākās. Pēc 13.janvāra, kad pirmo reizi arī Rīga, līdzīgi daudzām citām Eiropas pilsētām, bija spiesta saskarties ar vardarbīgām protesta formām, aktualizējies jautājums, kāds būtu labākais veids, kā likt varas pārstāvjiem ieklausīties tautas viedoklī par dažādiem aktuāliem jautājumiem. Un es joprojām palieku pie pārliecības, ka tas, kas notika 13.janvāra vakarā Vecrīgā, nav veids, kā civilizētā valstī izteikt savas pretenzijas.

27.janvārī uz ceļiem izbraukusī lauksaimniecības tehnika kā zemnieku protesta forma man gan liekas par ļoti piemērota. Arī prasības šajā gadījumā sniedzās krietni vien tālāk par populistiskiem lozungiem “Daloj Saeimu” garā. Paši zemnieki ar šīs akcijas norisi ir apmierināti, tiesa, solot protestus atkārtot, ja nekas nemainīsies uz labo pusi. Bet pats galvenais – akcija tika pamanīta.

Bet kopumā, vērojot pēdējā laika norises, diemžēl rādās, ka mums vēl tāls ceļš ejams līdz pilsoniskai sabiedrībai šī vārda tradicionālā izpratnē, kur tauta ne tikai par sliktu atzīst visu, ko dara valdošie spēki, bet gan aktīvi iesaistās politiskos procesos. Jo arī protests pēc būtības taču ir politiska procesa forma.

Diemžēl mēs tā īsti nekur tālāk par pagājušā gadsimta 90.gadu sākuma, kad gājām uz vēlēšanām ar vienu domu – neļaut pie varas tik tiem, kas Latvijas kursu varētu pagriezt austrumu virzienā neesam tikuši. Attiecīgi rīkojas arī politiskās partijas un sen jau skaidrs, ka to nosaukumi ir tikai un vienīgi izkārtnes – kaut kā nejūtu, ka, piemēram, Zaļo un zemnieku savienība būtu tas politiskais spēks, kas visiem spēkiem censtos izbīdīt lauksaimnieku lietas, kā arī rūpētos par ”zaļo” ideju iedzīvināšanu.

Līdz ar to arī vienkāršajai tautai (atvainojos par šo triviālo apzīmējumu) līdz šim tā arī īsti nav kļuvis skaidrs, kādā veidā tieši būtu iespējams kaut ko darīt lietas labā un ietekmēt varas pārstāvju pozīcijas. Līdz šim gana bieži skandēts, ka demokrātiskā valstī labākais veids sava viedokļa izteikšanai ir vēlēšanas. Diemžēl rūgtums, kas ar katru nākamo pie urnām došanās reizi aug augumā, var pāraugt arī daudz nedemokrātiskākos protesta veidos. Kā jau daudz pieminētajā 13.janvārī…

Bet ja vēl par protestiem, tad daudz saistošāka man likās nākamajā dienā pēc Vecrīgas grautiņiem Skolotāju kongresa izteiktais aicinājums, gadījumā, ja Valsts prezidents Valdis Zatlers neņems vērā tautas viedokli, miermīlīgā akcijā ielenkt Saeimu, un, līdzīgi kā barikāžu laikā, nepamest savu vietu, līdz Saeimas deputāti nebūs nolikuši savas pilnvaras. Izklausās utopiski? Pārāk mīksti? Bet pirms 18 gadiem izdevās…

Un vēl jau pastāv iespēja, kuru minējis arī prezidents, aicinot politikā ienākt jauniem spēkiem, jaunām sejām. Neticu, ka Latvijā nav strādāt gribošu cilvēku, kuri ar savām idejām un pozīciju prastu atšķaidīt līdzšinējās varas elites monumentālā ”savējo” dīķa ūdeņus. Vasarā būs pašvaldību vēlēšanas – varbūt varam sākt ar mēģinājumu pārvaldīt paši savu novadu vai pilsētu, ja reiz liekas, ka līdzšinējie valdītāji to dara galīgi nemākulīgi?

Emīls Dreiblats,
“Radio Skonto Liepāja” dīdžejs