Top budžets. Līdzīgi kā dziesmā par mākslas darbiem, top mokās. Un atkal klāt ir starptautisko aizdevēju misija, kas nu jau gluži vai ar pirkstu baksta, kur, ko un kā vajadzētu darīt tā, lai darbāmais būtu nevis ķeksīša, bet valsts vārdā.

Vērojot visu šo pēdējā gada jezgu ap vienošanos ar Starptautisko valūtas fondu un Eiropas Komisiju, ar tai sekojošiem centieniem kaut ko mainīt vai nepildīt, arvien lielāka kļūst pārliecība, ka Latvija tās valdības personā diemžēl joprojām kā slikts skolnieks rāda, ka pilda uzdoto, vienlaikus meklējot iespēju nošpikot (lasi: pašam neizpildīt uzdoto). Vai tiešām nav skaidrs, ka jautājumi, par kuriem ar starptautiskajiem aizdevējiem ir lielākās domstarpības, ir jāsakārto, turklāt ar domu, ka tas ir vajadzīgs mums pašiem, nevis tiem ļaunajiem citiem?

Pēdējo nedēļu skaļākās debates ir ap nodokļiem, to likmēm, un visvairāk – ap jēdziena “progresīvs nodoklis” parādīšanos likumos. Lai kā spurotos koalīcija vai tās atsevišķi elementi, no tā izvairīties neizdosies. Tas varētu attiekties gan uz Iedzīvotāju ienākuma nodokli, gan arī uz Nekustamā īpašuma nodokli. Jo, attiecībā uz pēdējo, līdz šim paveiktais ir tikai darīšanas pēc izdarītais, bez domas un pamatojuma, kādēļ kaut kas tāds vispār bija vajadzīgs. Un fiskālais labums no NĪN paplašinātās bāzes pašlaik ir tik pieticīgs, ka rodas iespaids – politiķi šādu modeli izvēlējās aiz spītības: mēs taču teicām, ka no tā nebūs nekādas jēgas, nu, tad saņemiet ar’. Labi, ka pēdējais koalīcijas lēmums vismaz attiecībā uz NĪN liecina, ka valstsvīri ir bijuši spiesti spert soli pretī sociāli taisnīgākam risinājumam.

Līdzīgi ir ar IIN – pašlaik galvenais arguments ir tāds, ka šim nodoklim ieviešot progresīvo likmi (un pie reizes atsakoties no ar nodokli neapliekamā minimuma samazināšanas), ieguvums būšot gana jēdzīgs tikai tad, ja slieksnis, no kura piemērot paaugstināto likmi, būs zems: tā, ap 500 latiem, bet varbūt arī vēl mazāk. Loģiski, ka šāda rīcība, kārtējo reizi nazi ribās triecot tiem, kurus kauns par turīgiem saukt, var izsaukt tikai neapmierinātību. Gan no iedzīvotājiem, gan no starptautiskajiem aizdevējiem. Jo neba tāds ir mērķis. Mērķis ir mēģināt šajā visai beztiesiskajā valstī panākt kaut kripatu sociālā (lai cik tas smieklīgi neliktos) taisnīguma – vairāk maksā tie, kas pelna vairāk, jebšu, ja labpatīk, bagātie un turīgie.

Un man liekas, ka tieši šāds ir aizdevēju mērķis – proti, radīt [kaut nosacītu] taisnīguma precedentu. Un šajā gadījumā budžetā iegūtajiem līdzekļiem varētu arī nebūt primārā loma. Nesaku, ka nav, bet varētu nebūt. Bez tam ir tak vēl viens variants – ienākumiem līdz zināmam slieksnim piemērot samazinātu IIN likmi, teiksim, 15 procentus, tādējādi pasargājot trūcīgākos. Tomēr pamatu pamatos runa ir par principu kā tādu, bet šajā valstī, kuru gadiem ilgi vadījuši cilvēki bez principiem vispār, ir grūti sākt jaunu, skaistu dzīvi. Diemžēl atkal tiek iets vieglākais ceļš – IIN pacels līdz 25 procentiem. Visiem vienādi.

Emīls Dreiblats,
“Radio Skonto Liepāja” dīdžejs