Jā, tieši tagad un šodien, nevis daudzus tūkstošus gadus atpakaļ, pār cilvēkiem atkal nolaidies Ziemassvētku laiks. Un tieši šodien mums jāizdara izvēle – likt savas dzīves akcentus uz visu slikto un kļūdaino manī, tevī un mūsos visos. Vai gluži otrādi – atcerēties, ka katrā no mums mājo arī mīlestība, gaisma un nesavtība, kuru varam viens otram dāvāt.

Un nav nejaušība, ka tieši šobrīd norisinās visdažādākā mēroga labdarības akcijas, kurās mēs katrs varam palīdzēt gan pēc savas rocības, gan citiem ieskatiem.

Sagadījās, ka pagājušajos svētkos arī man pašai bija lemts piedalīties līdzīgas akcijas organizēšanā. Dažādi Liepājas veikali, arī tirdzniecības nams “Kurzeme”, piegādāja gluži jaunus apģērbus, somas un citas ikdienai nepieciešamas lietas. Dažās bija gadījies pa kādam brāķītim. Piemēram, svārkiem iztrūkusi poga vai citi tamlīdzīgi sīkumi. Kad sašķirotajam pakaļ atbrauca Sociālā dienesta darbinieces, priecīgi klāstīju, kurā kaudzē kas atrodams. Manu sajūsmu par tiešām gaumīgajām un skaistajām mantām, atvēsināja pieredzējušās darbinieces: “Vai jūs domājat, ka viņi (dāvanu saņēmēji) šūs pogas? Viņi tās drēbes taču pat nemazgā. Tikai nāk atkal un pieprasa citas.” Lieki piebilst, ka tādās reizēs rokas nolaižas. Prātā nāk ģimenes, kur bērnu drēbītes tiek pāršūtas, mazgātas un pielabotas, lai tikai varētu vēl kādu brīdi valkāt.

Taču šoreiz vislielāko akcentu gribas likt tieši uz Kristīnes Pasternakas rīkotajām, plašajām labdarības akcijām, kurās tiek aicināts ziedot bērnu veselības un dzīvības glābšanai. Ir tikai divas lietas pasaulē, kuras nav nopērkamas par naudu. Veselība un attiecības ar saviem mīļajiem, ģimeni un līdzcilvēkiem. Viss pārējais ir tikai alošanās, jo iespējams vakar naudas tavā maciņā bija vairāk, šodien mazāk un kas zina, cik būs rīt. Taču tas nekādā ziņā nav salīdzināms ar to milzīgo nelaimi ģimenēs, kurās jācīnās, lai tavs bērniņš vienkārši staigātu, elpotu un dzīvotu. Nevaru un negribu iedomāties, kā jūtas šo bērnu vecāki. Bet par vienu gan esmu pilnīgi pārliecināta – tie izdarīs visu iespējamo un neiespējamo, lai viņu bērns dzīvotu. Vairumā gadījumu tas prasa arī ļoti, ļoti ievērojamas naudas summas, kuras sagādāt vidusmēra ģimenei vienkārši nav reāli.

Taču arī nebūt neesmu pārsteigta, ka jau kuro gadu saziedotā nauda bērniņu glābšanai televīzijas tiešraidē krietni pārsniedz sākotnēji prasīto summu, jo patiesas bēdas priekšā cilvēka sirds ir līdzjūtīga un atsaucīga. Un pazīstu neskaitāmus ziedotājus, kuri atzīst, ka bez asaru plūdiem, vērot šos raidījumus vienkārši neesot pa spēkam. Statistika gan liecina, ka visatsaucīgākie ziedotāji esot pensionāri un cilvēki ar nelieliem ienākumiem, bet šoreiz ne par to ir stāsts…

Gunita Boka