Ja kristīgās mācības rakstos teikts, ka cilvēks, lūk, esot radības kronis, tad dzīvē nereti nākas pārliecināties, ka cilvēks savā rīcībā gluži vienkārši ir degradējies kronis visam.

Kaut gan dzīvnieku patversmes darbiniekiem savā ikdienā itin bieži nākas saskarties ar mūsu mazajiem brāļiem, kuri piedzīvojuši īpaši nežēlīgu rīcību tieši no cilvēku rokas, man kā ierindas pilsonei neiziet no prāta divas bezgala mīļās kaķenītes, kuras tikušas atspārdītas tiktāl, ka nu atlikušās dienas vadīs kā nedziedināmas invalīdes. Nu nevaru un negribu saprast šāda indivīda rīcības motīvus, taču vēl vairāk pārsteidz, ka nezvērs nav spējis izsist pāri malām plūstošo un visu piedodošo mīlestību, ar kādu kaķenītes joprojām tiecas pretī cilvēkiem.

Nav jābūt ne pārmērīgi aktīvam dabas vērotājam, ne ar īpaši asu prātu apveltītam Einšteinam, lai pamanītu, ka katrs dzīvnieciņš, tieši tāpat kā mēs, cilvēki, nāk šai pasaulē ar savu temperamentu, raksturu un paradumiem. Savulaik, kad Mārtiņš Brauns dungoja savu populāro dziesmiņu – man ir zirgs, kurš naktī dzied- es lielīgi atcirtu – bet man ir kaķis, kurš runā!

Savu mīluli publiskajā telpā esmu apjūsmojusi jau vairākkārt, tāpēc bažīgi piezogas doma, vai tik man netuvojas slavenais veceņu sindroms. Kurām, kā likums, savs kaķītis, savs sunītis ir līdz šim nepieredzēts Dieva brīnums- īpaši apķērīgs, īpaši glīts un visādā ziņā izveicīgs un elegants.

Bet mums tas kaķis patiešām runā! Pat draugi, kas vasaras beigās ciemojās, izbrīnīti secināja: “Nu ir gan jums tas runcis pļāpīgs!” Jo Mario patiesi vienmēr aktīvi piedalās visos lielākos un mazākos ģimenes pasākumos, savu viedokli pauzdams ar dažādu toņu ņaudieniem un izsaucieniem. Reizēm tas izsauc nevaldāmu smieklu vētru, reizēm patiesi izbrīna. Un kur tad vēl prieks, ar kādu pūkainis pēc garās darba dienas sagaida savus mājiniekus! Tik neviltots, cik vien tāds var būt! Protams, visskarstāk runčuks mani mīl, līdz viņa bļodiņā esmu ielikusi kārtējo Kitekat devu, un tomēr vienalga nesaprotu – kā var pacelties roka vai kāja pret šo mazo, uzticīgo acu pāri, ar kādu dzīvnieks tevi apveltī.

Un atmiņā uzaust kāda pavisam sena aina, kad kopā ar draugu cauri visai Liepājai vajadzēja doties uz patālo M.Ķempes ielu kājām, jo transports vairs nekursēja. Kad puisis iegriezās mazajā, tumšajā ieliņā, kas ved gar Līvas kapsētu, jo tādējādi ceļš esot daudz taisnāks, es neglābjami sāku niķoties, jo vēlā nakts stundā mērot ceļu cieši līdzās kapsētai nudien nekāroju.

Uz manām gražīgajām iebildēm draugs reaģēja pavisam rāmi un, mani mierinot, atbildēja, ka jābaidās esot no dzīviem cilvēkiem, nevis no kapsētā dusošajiem. Un diemžēl par šo vārdu patiesumu reālajā dzīvē nākas pārliecināties laiku pa laikam.

Gunita Boka