Saistībā ar vēsturiskajiem janvāra notikumiem un barikāžu atceres laiku vairākkārt sabiedrībā ir izskanējis jautājums: vai arī šodien cilvēki rīkotos tāpat. Es teiktu ” jā”, celtos un ietu, jo labestība un līdzcietība patiesi nekur nav pazudusi. Tikai, šķiet, tā maķenīt paslēpusies un sabozusies.

Šādi man liek domāt pavisam nesen piedzīvotas sadzīves ainiņas pārpildītajos autobusos aktuālajās rīta un pēcpusdienas stundās, kad par komfortu un braucēju ērtībām, kuras sludina gan godātais Lūša kungs, gan Autobusu parka amatpersonas, varam aizmirst kā jaunekļa solījumus zem ozola kuplajiem zariem. Brauciens drīzāk atgādina nemiera nakts murdziņu pašā nakts melnumā pirms gaiļu laika, un katrs potenciālais pasažieris nākamajā pieturā tiek uztverts gandrīz vai kā personiskais ienaidnieks, jo vairs taču nav kur satilpt! Un kāds tur brīnums, ja šādā pārpildītā bezgaisa desā kādam paliek švaki ar sirdi un kādam arī ap dūšiņu.

Par laimi, vai nelaimi (jo skati nebija no patīkamākajiem), bet gadījās būt par liecinieci abās pieminētajās situācijās.

Tikai tad, kad pusmūža sievietes brilles iekrita blakus stāvošo jaunekļu rokās, pārējie aptvēra, ka cienījamā kundze jau ir tuvu nemaņai, jo tāda privilēģija, kā laisties slīpi, tehnisku iemeslu dēļ vienkārši nebija iespējama. Un gluži zibenīgi tika atbrīvotas (acīmredzamais – neticamais) vairākas sēdvietas, lai nelaimīgo apguldītu. Gādīgas rokas tikpat zibenīgi atbrīvoja to no biezā mēteļa, un no dažādiem autobusa nostūriem sāka ceļot sirdsdrapes, “Validols”, minerālūdens, salvetes un kas nu kuram bija pie rokas, lai palīdzētu, līdz pietrauksies izsauktā mediķu brigāde.

Un turpat dažus rītus vēlāk skolnieciņš, vārgi nočukstējis: “Man ir slikti” –, laida pār lūpu, domājams, visu brokastu saturu. Un, lai arī cik nu šķebīgi tas būtu, atkal cilvēki metās palīdzēt bez kurnēšanas. Mazais tika slaucīts, pucēts un vēdināts.

Pēc piedzīvotā manī dzima tikai viens jautājums: vai tiešām kādam ir jājūtas slikti un jācieš, lai mūsos atkal virsroku gūtu cilvēka labākās īpašības? Bet nekur jau tās nav zudušas, tikai paslēpušās. It kā ikdienā mēs par to kaunētos un justos neērti.

Gunita Boka