Otrdiena, 28. jūnijs Kitija, Viesturs, Viestards
Abonēt

Lasi vairāk ar
liepajniekiem.lv abonementu

Ilze Šķietniece: Morālās paģiras

Ilze Šķietniece: Morālās paģiras
24.04.2009 15:50

It kā pavisam parasta diena. Laiks labs, saule spīd, debesis zilas. Bet galu galā viss sagriezās pilnīgi kājām gaisā. Un tas tikai viena vienīga nelāga notikuma rezultātā.

Braucu es ar sabiedrisko transportu mājup, pa telefonu pārrunāju sadzīviskus jautājumus. Autobuss apstājas vienā pieturā, otrā. Viss, kā jau pierasts un sen no galvas zināms. Te kārtējā pieturā skatu piesaista vīrietis pusmūžā. Nokritis ceļos, un kāds cits viņu mēģina uzstutēt kājās. Laikam piedzēries, nospiežu. Pēkšņi notikumu gaita uzņem prātam neaptveramu virzību. Ne no kurienes parādījies milzīgs ruds tēvainis, sāk spert pakritušajam pa sāniem, vēderu. Viņš nokrīt pavisam zemē, viens spēriens pa pakausi, otrs – pa seju. Vēlreiz. Un vēlreiz. Tāds dusmu pilns sperošs zābaks šķiet vismaz tonnu smags. Man automātiski izlaužas: “Un neviens neko nedarīs?” Nē, visi truli sēž. Arī videjās durvis autobusam ciet, citādi laikam būtu metusies ārā un mēģinājusi uzbrucēju apturēt, kaut izmēros esmu vismaz trīsreiz mazāka par viņu.

Tajā brīdī ļaundarim bija gana. Viņš ielēca taksometra vadītāja krēslā un aiztraucās tālēs zilajās. Un arī autobusa pasažieri atdzīvojās. Viens sauca, ka jāzvana policijai, jāpieraksta numurs, konduktore cietušajam steidzās palīgā ar aptieciņu rokās. Un tad jau vīrieti apstāja vairāki garāmgājēji.

Nezinu, cik smagi viņš cieta un vai vainīgo taksistu noķēra. Taču tas jau nav galvenais.
Gaiss autobusā likās tik smags, ka izkāpu pieturu ātrāk nekā vajadzēja. Pastaiga tomēr nelīdzēja. Vēl ilgi mani mocīja morālās paģiras.

Es tobrīd (un vēl joprojām) nespēju saprast, kas tāds ir jāizdara, lai cilvēks būtu pelnījis, ka tiek spārdīts kā lupatu maišelis. Nesamaksāja par braucienu ar taksi? Izsauca, bet nebrauca? Varbūt personiski iemesli (taksometra pasažiera sēdeklī bija kāda tumšmate lielās saulesbrillēs)? Kaut ko neizdarīja laikā? Nekas no tā visa nespēj attaisot taksista rīcību. Protams, protams, cilvēki pat nogalina arī dažu latu dēļ.

Bet mēs paši esam gatavi to pieļaut. Un tas man nedod mieru. Protams, katram par savu ādu bail. Bet vai sirdsapziņa nespers daudz sāpīgāk pēc tam, kad acu priekšā gaišā dienas laikā būs nosists cilvēks? Lai gan nebūtu jau pirmais gadījums. Līdz šim brīnījos, ka tā var būt. Tagad saprotu, KĀ tā var būt.

Un te nu mēs esam. Individuālisti. Kolektīvā apziņa mūsos ir iznīdēta (iznīkusi?). Nav nekāda “viens par visiem, visi par vienu”. Mēs rīkojam Lielās talkas, Skolu ugunis un dažādas citas akcijas Latvijas mērogā. Bet nelīdz. Vienoti mēs laikam esam tikai krogos hokeja spēļu laikā un bailēs no krīzes radītajām sekām.

Ilze Šķietniece,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste

Šobrīd aktuāli

Autorizēties

Reģistrēties

Klikšķini šeit, lai izvēlētos attēlu vai arī velc attēla failus un novieto tos šeit.

Spied šeit, lai izvēlētos attēlu.

Attēlam jābūt JPG formātā, max 10MB.

Reģistrēties

Lai pabeigtu reģistrēšanos, doties uz savu e-pastu un apstiprini savu e-pasta adresi!

Aizmirsu paroli

PALĪDZĒT IR VIEGLI!

Atslēdz reklāmu bloķētāju

Portāls liepajniekiem.lv jums piedāvā svarīgāko informāciju bez maksas. Taču žurnālistu darbam nepieciešami līdzekļi, ko spēj nodrošināt reklāma. Priecāsimies, ja atslēgsi savu reklāmu bloķēšanas programmu.

Kā atslēgt reklāmu bloķētāju

Pārlūka labajā pusē blakus adreses laukam ir bloķētāja ikoniņa.

Tā var būt kāda no šīm:

Uzklikšķini uz tās un atkarībā no bloķētāja veida spied uz:
- "Don`t run on pages on this site"
vai
- "Enabled on this site"
vai
spied uz