Cik noprotams no vairāku tūrisma firmu pārstāvju un ceļotāju teiktā, pašreizējā politiskā situācija pasaulē un teroraktu draudi nevienam vien mūsu valsts iedzīvotājam likuši pārskatīt savus atvaļinājuma plānus un kā ceļojuma galamērķi izvēlēties nevis, piemēram, Turciju vai Ēģipti, bet atpūtu tepat – Latvijā. Un, ja kādam liekas, ka Rundāles pils, Gūtmaņala un Aglonas bazilika jau apskatītas, līdz ar to te viss jau redzēts, nepavisam negribētos piekrist, jo man savos 37 gados jau kopš agras bērnības bijuši nu jau vairs nesaskaitāmi, lielāki un mazāki ceļojumi pa Latviju, bet es joprojām katru gadu atrodu arvien jaunas vietas un objektus, ko gribas klātienē apskatīt, iepazīt un izmēģināt.

Tūrisma piedāvājums patiešām iepriecina – fantastiski skaisti dabas objekti, apskatei atvērtas amatnieku darbnīcas un zemnieku saimniecības, pilis, muižas, aktīvās atpūtas iespējas utt. Man patiešām liekas, ka Latvijā ikviens var atrast ko savai gaumei, maciņa biezumam un priekšstatam par interesantu ceļojumu piemērotu.

Apsveicami, ka daudzviet Latvijā cilvēki tūrisma jomā iemācījušies nopelnīt ar gluži vienkāršām lietām, ar izdomu izmantojot sev ( un patiesībā ikvienam) pieejamos resursus. Piemēram, vairāku metru garumā noklāj zemi ar čiekuriem, oļiem, zāģu skaidām un no tā izveido atpūtas taku, kur vasaras sezonā katru dienu simtiem cilvēku laimīgi cilpo basām kājām, takas īpašniekam par to maksājot naudu. Visu cieņu par ideju un izpildījumu!

Savukārt, ja maksa tiek prasīta par iespēju aplūkot mātes dabas veidotus objektus, kuru burvībai ar cilvēka veikumu nav nekāda sakara, tad gan parauj cemmi. Nu kā vienam cilvēkam var piederēt, piemēram, upes ūdenskritums?!

Vēl mulsina norāžu trūkums pie daudziem tūrisma objektiem. Pēdējos gados situācija šajā ziņā gan ir manāmi uzlabojusies, tomēr joprojām netrūkst vietu, kas nezinātājam ir grūti atrodamas. Piemēram, pie Ezeres muižas ir sens parks, pie kura ieejas uzstādīts prāvs, kokā grebts uzraksts ”Lielezeres parks”, taču nav nevienas pašas norādes, ka šajā parkā apskatāms patiešām iespaidīgs dižakmens un kurā virzienā tas būtu meklējams.

Patiesībā ikvienam Latvijas apceļotājam pirms došanās ceļā silti iesaku izlasīt ceļvežos un internetā pieejamo informāciju un citu ceļotāju atsauksmes par iecerēto galamērķi. Lai nav tā, ka esat bijis, piemēram, Skaistkalnē, kur apbrīnojāt karsta kritenes, bet, atgriežoties mājās, jākož pirkstos, jo tikai tad uzzināt, ka turpat esošās baznīcas kapenēs apskatāmas vairākas mūmijas. Ne jau visur ir tūrisma informācijas biroji, un nevar arī paļauties uz vietējo iedzīvotāju zināšanām par saistošiem apskates objektiem.

Ir tādas vietas un objekti, kuru apskati var nokavēt. Spilgts piemērs, manuprāt, ir Odzienas muiža, kas nu jau ir visai biedējoša paskata drupas un izskatās, ka vēl pēc dažiem gadiem vairs nebūs pat tās. Tādas brūkošas, nevienam vairs nevajadzīgas muižas un pilis Latvijā ir bēdīgi daudz. Brauciet, skatieties, kamēr vēl var! Ļaujieties balto, putekļaino lielceļu, mazo sānceliņu, taciņu un bezceļu vilinājumam. Lai jūsu Latvijas vasara piepildīta ar jaunatklātiem un vēlreiz aplūkotiem tūrisma objektiem, atmiņā paliekošiem saullēktiem virs kūpošiem ezeriem un saulrietiem starp zeltainiem priežu stumbriem, lai pietiek laika gan peldei starp dzeltenām ūdensrozēm, gan sarkanu meža zemeņu lasīšanai, gan līšanai tumšās alās, gan kāpšanai augstos skatu torņos. Būs gan skaistas atmiņas, gan foršas bildes, gan pilnvērtīgi pavadīta atvaļinājuma sajūta – ticiet man.