Kāds paziņa, atgriezies no ilgāka komandējuma Vācijā, nespēja
noturēties, nepadalījies ar vāczemē piedzīvoto satiksmes jomā. Nevis par
gludajiem ceļiem, bet gan satiksmes dalībnieku savstarpējo cieņu citam pret
citu.

Šī saruna manī raisīja atmiņas par pašas satiksmes jomā piedzīvoto
ārpus Latvijas. Jā, piekrītu paziņam, ka satiksmes dalībnieki vecajā Eiropā ir
daudz laipnāki un iecietīgāki cits pret citu. Piemēram, kad kāds apjucis
svešinieks krustojumā, ieslēdzoties zaļajai gaismai, vilcinās, nesākas izmisīga
taurēšana. Tāpat tā saucamais rāvējslēdzēja princips ir pašsaprotama lieta.

Reiz pēc ilgākas prombūtnes, braucot mājup no Dānijas, jau
pieradusi pie vecās Eiropas satiksmes plūsmas un turienes braucēju savstarpējās
cieņas citam pret citu, biju nepatīkami pārsteigta, kad Polijā atkal nācās
sastapties ar agresīviem braucējiem.

Par to, kādēļ mūsu satiksmes dalībnieki ir neiecietīgāki un
agresīvāki par braucējiem Eiropā, daudz esmu domājusi. Un nonākusi pie
secinājuma, ka, manuprāt, ikdienas stress, kādā mēs dzīvojam, atbalsojas
satiksmē.

Nokreņķējušies par to, lai visu paspētu un par nopelnīto ne
to lielo naudu apmaksātu visas vajadzības, iekļaujamies satiksmē. Un arī tur ir
lietas, kas bieži vārda vistiešākajā nozīmē tracina. Piemēram, autovadītājs,
kurš ”velkas” ar ātrumu 30 kilometri stundā atļauto 50 vietā un bremzē visu
satiksmes plūsmu, autobraucējs, kurš nevīžo parādīt pagriezienu, vai bezkaunīgs
velosipēdists, kurš, nenokāpis no braucamā, šķērso neregulējamu gājēju pāreju.

Ik dienu nākas izvairīties vismaz no pāris avārijas
situācijām, ko izraisa nemākulīgi, noteikumus nezinoši vai zināt negriboši
satiksmes dalībnieki (Arī gājēji ir satiksmes dalībnieki!). Un, manuprāt, tas
ir iemesls, kādēļ arī solīdi satiksmes dalībnieki reizēm sāk uzvesties
agresīvi.

Galvenais satiksmē ir ”blīve” starp pedāļiem un stūri –
vadītājs. Viņš ir pats, pats būtiskākais gan savstarpējā sapratnē (Vai gan
grūti palaist kādu citu braucēju no šķērsielas, ja pašam priekšā luksoforā deg
sarkanā gaisma? Turklāt varbūt nākamajā dienā pašam vajadzēs no kādas
šķērsielas vai pagalma izkļūt.), gan, lai neveidotos avārijas situācijas. Jo ne
jau no visām izdodas izvairīties.

Pagājušajā sestdienā, jau stipri vēlā vakara stundā, braucot
pa K.Ūliha ielu, no L.Paegles ielas, kas ir mazāk svarīga, pat nesabremzējot,
manis vadītajam auto priekšā ”izlēca” jauna puiša stūrēts ”BMW”. Strauji
sabremzēt un izvairīties no sadursmes izdevās par mata tiesu, un tikai pateicoties
tam, ka neviens nebrauca pretim. Taču ne visiem izdodas izvairīties no šādām
situācijām.

Ikvienā satiksmes negadījumā nostrādājis ”blīves” efekts.
Arī traģiskajā avārijā Cukura ielas aplī. Tāpat pēdējos negadījumos, kad
autovadītāji, nezināmu iemeslu dēļ iestūrējuši pretējā braukšanas joslā,
izraisījuši sadursmes.

”Blīve” svarīga ir ne tikai automašīnā, bet starp pedāļiem
un stūri arī divriteņotajiem transportlīdzekļiem – motocikliem, mopēdiem un
velosipēdiem. Tirpas skrien pār kauliem, kad motobraucēji traucas pa pilsētas
ielām, stipri pārsniedzot atļauto ātrumu, vai mopēdisti neievēro distanci.
Novizualizējot, kas ar šādu mopēdistu notiks gadījumā, ja auto būs spiests
strauji bremzēt, metas šķērma dūša.

Pirms pāris dienām velosipēdists pašā Liepājas centrā
notrieca gājēju. Ik dienu ir situācijas, kad autovadītājiem strauji nākas
bremzēt, jo neregulējamu gājēju pāreju, nenokāpjot no braucamā, šķērso
velosipēdisti. Bieži tie ir pieaugušie kopā ar saviem bērniem. ”Labu” piemēru
rāda jaunajai paaudzei…

Ne pirmo reizi atļaušos velosipēdistus aicināt atvērt
satiksmes noteikumu grāmatiņas. Pirmkārt, bez satiksmes noteikumu zināšanām ar
divriteni no sētas ārā braukt nedrīkst – tā vadīšanai arī nepieciešamas tiesības.
Otrkārt, velosipēdisti ir satiksmes dalībnieki, nevis ”svētās govis” – uz viņiem
arī attiecas satiksmes noteikumi. Un paši elementārākie: šķērsojot brauktuvi pa
neregulējamu gājēju pāreju, no velosipēda jānokāpj; pa ietvi velosipēdists
drīkst braukt, taču nedrīkst traucēt gājējiem.

Tiesa, grēko attiecībā uz satiksmes noteikumiem ne tikai
braucēji, bet arī gājēji. Arī kājāmgājējiem, manuprāt, būtu jāzina (te domāju –
jāievēro) elementāri noteikumi. Piemēram, pirms iziešanas uz gājēju pārejas,
lai pa to šķērsotu brauktuvi, jāpārliecinās, vai mašīna jau nav blakus, vai tā
spēs apstāties.