Laikraksts ”Kurzemes Vārds” šodien raksta, ka par iejūtīgu
attieksmi, pildot savus darba pienākumus, Pašvaldības policijas Transporta
kontroles nodaļas darbinieks saņēmis pateicību no priekšniecības. Viņu šim
apbalvojumam ieteicis kāds liepājnieks, kurš bijis liecinieks policista cēlai
rīcībai. 

Proti, vīrietis redzējis, kā policijas darbinieks palīdz
mājās nokļūt sirmai māmuļai ar iepirkumiem. ”Par šādu cilvēcisku un cēlu rīcību
iesaku šo policistu izvirzīt apbalvošanai ar Triju zvaigžņu Piektās šķiras
ordeni,” rosina situāciju vērojušais.

Man, protams, nav ne mazāko iebildumu, ka policijas
darbinieks saņem atzinību, tāpat nekas nebūtu pret to, ja viņam tiktu piešķirta
virkne ordeņu. Kaut, manuprāt, palīdzības sniegšana līdzcilvēkiem ir tikai
cilvēcīga. Turklāt ne tikai no policijas darbinieku un citu operatīvo
darbinieku puses, bet no ikviena no mums.

Šis nebūt nav pirmais gadījums, kad policisti palīdz
liepājniekiem un pilsētas viesiem. Sākot ar ceļa parādīšanu tiem, kuri
nomaldījušies, un beidzot ar reālu palīdzību. Bijuši arī gadījumi, kad
policisti ne tikai sirmai māmuļai, kurai grūti pārvietoties, palīdzējuši karogu
pie mājas izkārt, bet pat sabojāto žogu palīdzējuši salabot, izlauzto dēli
vietā pienaglojot.

Savukārt Ceļu policijas darbinieki blīvā satiksmē
eskortējuši automašīnas, ar kurām uz slimnīcu vesti gan sasirguši un nelaimes
gadījumos cietuši cilvēki, gan grūtnieces, kurām pienācis laiks pasaulē laist
bērniņu.

Dažos no pēdējiem gadījumiem policisti pat izpelnījušies
sabiedrības nopēlumu, jo iedzīvotāji, nezinot operatīvā transportlīdzekļa
steigas iemeslus, viņus gānījuši par nepamatotu skaņas un gaismas signālu
lietošanu.

Lielākajā daļā gadījumu gan policijas darbinieku,
ugunsdzēsēju un mediķu sniegtā palīdzība sabiedrībai paliek nepamanīta. Taču
operatīvo dienestu darbiniekiem tā ir ikdiena, par ko neprasa atlīdzību. Jo
tāds taču ir viņu pienākums – palīdzēt. Jau palīdzību saņēmušā “paldies”
ir liela atzinība. Un ne jau katrs, kurš saņēmis palīdzību, raksta pateicības
vēstuli laikrakstam un palīdzētāju priekšniecībai. Tas arī ir iemesls, kādēļ
šoreiz notikušais ieguvis tik lielu rezonansi.

Manuprāt, lielu pateicību pelnījis jaunais cilvēks, kurš
pirms pāris dienām, atradis bankomātā kāda cita aizmirsto naudiņu, to nevis
ielika savā maciņā, bet gan nodeva policijā. Puiša priekšā jānoņem cepure, jo,
aptaujājot līdzcilvēkus, secināju, ka lielākā daļa liepājnieku, uzskatot, ka
saņemta debesu dāvana, atrastos vairākus desmitus latu izlietotu paši. Pat
neaizdomājoties, ka minētā nauda, iespējams, ir nevis kāda turīga cilvēka
īpašums, kuram šī summa lielu robu budžetā neiecirtīs, bet gan kāda sirmgalvja
pēdējie latiņi…

Palīdzēt piecelties pakritušam, atvērt durvis sievietei,
palīdzēt pa kāpnēm uznest smagu pirkumu somu sirmgalvim – tas taču ir tikai
cilvēcīgi! Turklāt nevis tikai gada nogalē, kad tuvojas Ziemassvētki un
sabiedrība visaktīvāk runā par labdarību. Bet ikdienā! Tādēļ es personīgi
nebūtu pārsteigta par situāciju, kad sirmajai māmuļai Bernātu ielā palīdzību
būtu sniedzis nevis policijas darbinieks, bet jebkurš no garāmgājējiem.