Ar šausmām domāju, ko dara cilvēki, kuriem pa ceļu Liepāja-Lietuvas robeža jābrauc katru dienu. Aizvadītās nedēļas nogalē, pārstāvot Kurzemi, Liepāju un Latviju, bijām tūrisma gadatirgū Viļņā. Tur esot, aicinājām ciemiņus: apmeklējiet Kurzemi, Liepāju, apmeklējiet Latviju! Bet patiesībā mēs viesus varam gaidīt līdz pastardienai, jo iebraukt Latvijā no Palangas puses praktiski nav iespējams.

Vai tiešām man, liepājniekam, uz Lietuvu, kas ir vien 50 kilometru attālumā, būtu jābrauc caur Rīgu un Bausku, pa starptautisko maģistrāli? Ja tas ceļš ir vairāk vai mazāk normāls, tad šeit izbraukt praktiski nav iespējams, tāpēc, ka ceļa vienkārši nav. Lai man oponē, bet ceļa nav! Nevar saukt par ceļu vienas vienīgas bedres, no kurām pat izvairīties nav iespējams. Mūkot no vilka uzkrīti lācim, tas ir, vairoties no mazākas bedres, iekrīti lauvu bedrē – tādā bedrē, kur var palikt bez riteņiem, salauzt tiltu, atsperes.

Salīdzinājumam: vairāk nekā 300 kilometru pa Viļņas-Klaipēdas šoseju no Viļņas līdz Klaipēdai naktī un sliktos laika apstākļos – sniegputenī –, kā arī noguruma dēļ ar ne pārāk lielu ātrumu, vidēji ar 80 kilometriem stundā, trijās stundās atbraucu bez problēmām. Savukārt no Lietuvas robežas līdz Liepājai es braucu 50 minūtes. Nebija ne lietus, ne sniegputenis – šoseja bija sausa. Bet 50 kilometrus 50 minūtēs! Vai tas ir normāli? Manis pēc jau var iet kājām, var braukt lēnām, baudot ainavas, bet stāsts ir pavisam par kaut ko citu, proti, braukt nav iespējams. Bedre pie bedres!

Brīnāmies: kāpēc prāmju līnija aizgājusi no Liepājas uz Ventspili vai Klaipēdu? Un kā ne, ja pat “fūras” sāk izvairīties no šī ceļa? Un ja izvairās no Liepājas-Palangas ceļa, tas nozīmē, ka izvairās arī no degvielas iegādes mūsu pilsētā, no pusdienošanas Liepājā. Autobusi ar tūristiem, padomājuši, ka jābrauc pa šo neceļu, aizbrauc uz citurieni, visbiežāk uz Rīgu. Aizbrauc tur, kur ir labs ceļš, tur, kur viņus patiesi gaida. Pie mums negaida.

Degvielas cena Lietuvā, pārrēķinot no litiem latos, ir praktiski tāda pati, kā pie mums, atšķirība ir pāris santīmos. Taču ir viens “BET”. Mēs lejam degvielu un katru gadu, ejot tehnisko apskati, maksājam ceļa nodokli. Lietuvieši apskati iet reizi divos gados, bet ceļa nodoklis viņiem ietverts degvielas cenā. Lietuvietis izbrauc to pašu, bet izdevīgāk. Un pa daudz, daudz reižu labākiem ceļiem. Kur tie mūsu nodokļi paliek, es, protams, nezinu, bet ceļi kaimiņos ir vienkārši fantastiski.

Nebraucu bieži – apmēram reizi pusgadā, bet garā šoseja, kas šķērso visu Lietuvu, ar katru reizi ir aizvien labāka un labāka. Divvirzienu josla uz vienu pusi, divvirzienu – uz otru. Maziem ciematiņiem šoseja aiziet garām, ir nobrauktuves uz tiem. Kā Eiropā. Mums pa ceļam uz Rīgu n-tās bremzes – viena garā bremze tepat Grobiņa, tad Skrunda, Annenieki, Kaķenieki, Biksti… Lietuvā tas viss paliek pārsimts metrus no šosejas, var vienmērīgi braukt. Un bez bedrēm. Vienā angļu mierā.

300 kilometrus garo ceļu Viļņa-Klaipēda pat nejutu, toties un kā vēl jutu iebraukšanu Latvijā. Tas nav vis atgādinājums par atgriešanos mājās, tas drīzāk nozīmē, ka tevi atpakaļ negaida.

Jautājums nav par to, kur paliek nodokļu maksātāju nauda. Bet gan: vai tiešām ir jāļauj ceļam sabrukt pavisam? Vai nav labāk vienreiz normāli uzbūvēt un normāli uzturēt? Tādējādi aizies mazāk līdzekļu, nekā nolaižot ceļu līdz pēdējam un tad kaut ko sākt darīt.

Mašīnu taču nenobraucam līdz pēdējam, kad durvis sāk krist ārā, ar pavisam plikām riepām vai cauru grīdu. Sekojam taču līdzi, skatāmies. Tāpat mājās, neliekam taču stuti, kad apmetums krīt uz galvas.

Izstādē stāstu par to, kādas mums gardas kūpinātas zivis, cik feini te var nodarboties ar zemledus makšķerēšanu, kādas mūsu jūrmalā zeltainas smiltis un mazlietiņ tālāk ir jūras stāvkrasts, un vēl un vēl. Bet, kad man pajautā, vai ceļš salabots, man jāsarkst. Kaut vainīgs nejūtos, jo neesmu ceļu darbinieks.

Un ja nu ciemiņš ar dievpalīgu kaut kā atkūlies uz Liepāju, tālāk jau viņš arī netiek. Normāli netiek līdz Ventspilij, jo ceļš uz turieni tikai par puskapeiku labāks. Tāpat caur Priekuli izbraukt nevar, jo tur tie paši vēži. Ja nu vienīgi uz Rīgu…

Juris Raķis,
tūrisma nozares pārstāvis