Intervija ar Ziemeļu priekšpilsētas apkaimes grupas pārstāvi Kristīni Dzelmi.

– Ziemeļu priekšpilsētas kopiena ir sabiedriski ļoti aktīva. Kā iedzīvotāji uzzina par savā apkaimē notiekošo un plānoto un kā pašorganizējas?

– Aktīvos cilvēkus, tostarp arī mani, apkaimē pazīst. Ja kādam ienāk ziņa vai vēlas pārbaudīt informāciju, kaut ko uzzināt, tad arī savstarpēji sazvanās.

Uzticības pašvaldībai nav, tāpēc esam spiesti paši savā starpā sazināties, meklēt informāciju, apstiprināt, vai tā ir vai nav patiesa.

Feisbukā esam izveidojuši savu Ziemeļu apkaimes čatu. Izveidojām aptauju ar desmit jautājumiem, viens no kuriem bija – cik bieži cilvēki piedalās sabiedriskajās apspriešanās? Atbilde ir – reti. Jo tās laikus nav bijušas pamanītas, ir grūti pamanāmas, ziņas par tām uzrakstītas tā, ka nešķiet saistošas.

Redzam, kā tiek pasniegta informācija par vēja parku, nupat izziņota kabeļu vilkšana, bet nemaz nezinām, kas tur apakšā ir. To patiesībā var saukt par maldināšanu.

Ja gribam būt atklāti līdz galam, tad aicinājumus sabiedrībai vajag tā darīt zināmus, ka tie pievērš uzmanību.

Varu minēt arī žurnālistes Libas Melleres rakstus portālā lsm.lv un lsm+ par parakstu vākšanu pret ūdeņraža rūpnīcu, kur var saprast, cik daudz sabiedrība var uzticēties atsevišķiem žurnālistiem.

Es panācu, ka atsauca liekulīgās ziņas par mani.

– Kā pietrūkst, lai iedzīvotāji patiešām būtu informēti?

– Tas, ka pašvaldība pilda normatīvos aktus un kaut ko nopublicē, vēl nenozīmē, ka tā ir tieša un pilnvērtīga saskarsme ar iedzīvotājiem.

Drīzāk ir jautājums, cik bieži izpildvara un lēmējvara, redzot, ka kāds jautājums varētu būt īpaši trauksmains sabiedrībai, vai izlasot par to sociālajos tīklos, ir izgājušas ārpus savām telpām un gājušas pie cilvēkiem runāt. Šis ir jālauž.

Ir jāiet un jārunā ne tikai par lentīšu griešanām, bet arī par lietām, kas nav tik labas, lai mēs nonāktu pie abpusēja kompromisa.

Ja saikne un sarunāšanās nozīmē pēcvēlēšanu periodā vienreiz aiziet uz mikrorajonu un parunāt, tā nav sadarbība.

Tāpēc sabiedrība kādā brīdī atmet ar roku, sak, nav vērts iesaistīties, katram ir jāķepurojas, kā var. Tas ir ļoti slikti.

Ja notiek aptauja par ūdeņradi, tad kāpēc nedeg sarkanā lampiņa? Kāpēc nevar iet un runāt ar apkaimes iedzīvotājiem – tagad mēs darīsim tā, būs sāpīgi, bet vēlāk būs tā un tā. Ja sabiedrība saka “nē”, tad ir visas tiesības prasīt, bet kur tad “jā”?

Taču redzam, ka varam savākt 300 vai 3000 parakstus, bet neviens mūs neņem par pilnu.

Esam runājuši ar pašvaldību par iedzīvotāju padomēm. Dzirdēt negrib. Domāju, ka tās ir bailes no sabiedrības, kas sāks uzdot jautājumus.

– Ir problēmas, par kurām arī tagad uzdod jautājumus, bet ir lietas, kurām paiet garām. Kas ir tas kritērijs, lai cilvēki celtos un pieprasītu ievērot viņu vajadzības?

– Tās ir lietas, kas ļoti ietekmē. 14. novembra bulvārī ir iezīmēts milzīgs skaits koku, un cilvēki grib saprast, kāpēc.

Tāpat bija ar koku ciršanu Zvejnieku alejā, saprotot, ka par iecerētajām autostāvvietām paši maksāsim.

Tā valdziņš pa valdziņam, kamēr saprotam, ka nu ir daudz par daudz.

Tā arī ir atbilde pašvaldībai – ne jau par visām lietām mēs kliedzam, nē, mēs neesam skaļi par jebko.

Daudzreiz informācija parādās un klusi pazūd. Kāds pamana, cits nepamana. Un tam klikšķim ir jānāk no pašvaldības, ja tā grib redzēt draudzīgu un atbalstošu sabiedrību.

Jābūt atklātai par jebkuriem jautājumiem. Arī tad, ja kļūdās, jāprot to cilvēciski atzīt. Labojam un ejam uz priekšu.