Atkal ir aktualizējušies izglītības jautājumi. Mani kā triju bērnu māti, no kuriem jaunākais vēl tikai pirmklasniekos, tas nevar nesatraukt. Un, ziniet, pārdomas, kas rodas šinī sakarībā nevar neradīt skepsi, depresiju un pilnīgu neticību šīs valsts rītdienai.

Jūs maldāties, ja domājat, ka paši aktuālākie šobrīd ir augstākās izglītības jautājumi. Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāram Marekam Gruškevicam pieder brīnišķīga frāze: ”Mēs nevaram atļauties līdzšinējo izglītības pieejamību. [..] To var atļauties tikai ļoti attīstītas valstis.” Nē, jūs tikai ieklausieties – Latvija nevar atļauties izglītības pieejamību kā attīstītās valstīs! Latvija, Eiropas valsts! Divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas!

Ko nozīmē mazināt izglītības pieejamību? Sašaurināt skolu tīklu, samazināt pedagogu skaitu. Būsim reālisti un sauksim lietas īstajos vārdos – tas nozīmē paaugstināt tumsonības un analfabētisma risku. Un vēl uzprasās drūms secinājums – tātad, tālākā perspektīvā tas nenozīmē vis celt plaukstošu valsti (kāds plaukums bez izglītības), bet gan audzināt vergus attīstītajām valstīm. Jo nemaz nav grūti gara acīm skatīt perspektīvu, kas sagaida bērniņus nomaļākos lauku rajonos, kur zeļ un plaukst atpalicība un nabadzība, tajā gadījumā, ja šajā nomaļākajā nostūrī vēl aizslēgs tuvāko skolu. Par to, ka atkal mūs Latvijas laukos izsistu logu acīm uzlūkos kopā grūstošas ēkas, līdz pēdējās krāsmatas ieaugs kuplās nezālēs, vispār nav vērts runāt…

Tā, tik tālu nu būtu. Tik tālu ir nonākusi Latvija divdesmit pirmā gadsimta pirmās desmitgades beigās un Eiropas Savienībā. Varam, to konstatējuši, atviegloti uzelpot un iet tālāk.

Sāpīgais augstākās izglītības jautājums. Pasaules Bankas eksperti norāda Latvijai, ka tai būtu pakāpeniski jāpāriet uz maksas augstāko izglītību. Lai paliek tas, ka šie Pasaules Bankas eksperti, pat ar visspilgtāko iztēli apveltītākie, nespēj iedomāties mūsu reālo dzīvi. Parunāsim par galveno. Pasaules Banka norāda, ka jāliek maksāt par augstskolām, SVF norāda, kādi nodokļi un cik daudz mums jāmaksā… Sakiet – vai Latvija tiešām vēl ir neatkarīga valsts? Kurš šai ilūzijai vēl tic? Un ko gatavojas ar tādu pompu atzīmēt 4. maijā? Vai tiešām šīm svinībām ir pamats? Šinī sakarībā atcerējos, lūk, ko. Relatīvi nesen TV5 atļāvās ēterā uzdot skatītājiem jautājumu – varbūt Latvijas neatkarības atjaunošana bija liktenīga kļūda? Sacēlās šausmīgs skandāls, telekanālu apvainoja tautas pazemošanā utt. Jautājums ir tikai viens – vai šī līšana uz vēdera rietumvalstu priekšā, kuras turklāt nepavisam nedomā par mūsu bērnu, bet gan savu banku glābšanu, ir mazāk pazemojoša?

Tātad, arī tik tālu nu beidzot esam – jau atklātībā izskan runas, ka augstākā izglītība pie mums kļūs par elitāru produktu. Ko tur lai saka – nekvalificētam darbam rietumvalstīs augstākās izglītības nevajag. Un tie, kas divdesmit gadu laikā izzaga tukšu Latvijas valsti, mūsu bērniem novēl tieši to. Viņiem tagad nav laika domāt par bērniem un izglītību, viņiem ir lieli kreņķi – ir izredzes, ka pēc vēlēšanām lielākā daļa no viņiem ”pie grāpja” vairs nepaliks, tad nu gan vienreiz būs! Nevarēs vairs ”bīdīt rebes” un, ja sazagtā nepietiks, tad – ak šausmas! – vajadzēs mācīties strādāt.

Kristīne Jākabsone,
Nevalstiskās organizācijas “Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja