17. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī notika svinīgs un arī aizkustinošs pasākums – deviņdesmit skolas vecuma bērni un jaunieši no visas Latvijas kopā ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru simboliski proklamēja nākotnes Latviju. Tajā pašā vietā, kur jēdziens “Latvijas valsts” pirmo reizi skaļi izskanēja pirms deviņdesmit gadiem.

Tiem, kas nezina, atgādināsim, ka pasākums bija noslēgums konkursam “Nākamie 90”, ko vasarā izsludināja Latvijas Institūts. Lai piedalītos konkursā, bērniem un jauniešiem vajadzēja iesūtīt savas vīzijas par nākotnes Latviju. Piebildīsim, ka Liepāja un rajons bija viskuplāk pārstāvēto un atsaucīgāko Latvijas novadu vidū.

Taču pirms neilga laika, kādā no populārajiem ziņu portāliem, kuru šeit vārdā neminēsim, kāds kungs, nosauksim viņu par O., bija ievietojis rakstu “Ļeņins un bērni…piedodiet, Zatlers un bērni”. Kā jau nojaušat no virsraksta, rakstā O.kungs, cik spēka bija pūlējies būt sarkastisks un asprātīgs, ir noķengājis šo pasākumu, tā ideju un izlējis dubļu straumi pār Latvijas Institūta direktora Ojāra Kalniņa galvu.

Pārcilāt šeit to, ko O.kungs un raksta publicētāji acīmredzot uzskata par atziņām, būtu lieki, tāpat kā lieki būtu veltīt epitetus visu augšminēto personu inteliģencei. Tas tikai nozīmētu nolaišanos līdz attiecīgajam līmenim. Ķengu rakstu saturs un vispārējais gars lasītājam nebūs svešs.
Bet ir ļoti sāpīgi par ko citu. Man, šo rindu autorei, bija tas gods šajā pasākumā piedalīties. Jā, atzīstu ar lepnumu, arī mani pašas bērni bija “Nākamo 90” vidū. Bet ne jau par viņiem šoreiz ir runa. Sēžot Nacionālajā teātrī, klausījos Latvijas bērnu un jauniešu domas un vēlējumus par nākotnes Latviju. Mūsu ikdienas pesimisma, politiskā nihilisma, vispārējā cinisma un sadzīviskā paguruma vidū bija tik gaiši un pacilājoši klausīties, ko mūsu bērni novēl Latvijai: lai vārdus “korupcija” un “kukuļņemšana” mēs zinātu tikai no vārdnīcām, lai mēs prastu ārstēt vēzi, lai atdzimtu zemniecība un uzplauktu Latvijas lauki, lai Latvijas zinātnieki ieņemtu cienījamu vietu pasaules zinātnieku vidū, lai cilvēki vairs neizdzītu no mājām dzīvniekus, lai nebūtu nabadzības, lai latvieši negribētu dzīvot svešās zemēs, bet gan Latvijā utt. Un tad man bija jādomā, ka bērni un jaunieši taču no sirds rakstīja savus vēlējumus dzimtajai zemei, viņi pauda savas dvēseles vēlmes par to, ko gribētu šeit redzēt un nākotnē mainīt! Bet, jā… O.kungam šķita, ka tieši šo jauniešu sirdsdegsme ir noķengāšanas vērta.

Es, protams, zinu, ka velti apelēt pie to godaprāta, kam tāda nav. Es zinu arī tautasdziesmas vārdus “Balta nāca tautu meita…”, respektīvi, to, ka zemu cilvēku šķiestajiem dubļiem nav jāveltī vērība, bet paceltu galvu jānes savs gods, tikums un sirdsapziņa. Un tad jau viss sakārtosies, bet dubļu šķiedēji dubļos arī paliks. Un tomēr. Vai tieši bērnu un jauniešu vēlmei izteikt savai valstij novēlējumus dzimšanas dienā šī dubļu šalts bija jāuzlej? Mēs esam nomocījušies no neticības rītdienai. Vai arī mūsu bērniem šī ticība jāatņem? Vai viņi bija pelnījuši šīs nievas? Vai tieši mūsu bērni bija pelnījuši O.kunga banālos paraugdemonstrējumus padomju laika mācību grāmatu citēšanā?

Azartiski iejuties nožēlojamajā “taisnības sūtņa” lomā, O.kungs Ojāram Kalniņam pārmet visus pasaules grēkus, sākot ar pieminēto padomju laika mācību grāmatu inscenēšanu un beidzot ar nodokļu maksātāju naudas tērēšanu šim pasākumam. Vai tiešām šiem bērniem no visas Latvijas, pat attāliem lauku novadiem, bērniem, kuriem šie valsts svētki kļuva par pacilājošu pārdzīvojumu, tagad ir jājūt vainas apziņa? Šo bērnu vecāki taču arī maksā nodokļus!

Ticēsim, ka mūsu bērni uzcels nākotnes Latviju. Bet O.kungam novēlēsim – esi tā pārmaiņa, ko vēlies redzēt pasaulē! Šajā kontekstā tas būtu – mazāk skumsti pēc aizgājušā padomju laika un mazāk šķied nodokļu maksātāju naudu!

Kristīne Jākabsone,
“Libavas Filma” valdes priekšsēdētāja