Intervija ar Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļas vadītāju Lindu Zulmani.

– Kā jūs raksturotu šī gada Dzejas dienas Liepājā?

– Kā katru gadu – ļoti labas. Tas ir vairāku cilvēku kopdarbs, kur tiek ieguldīti dažādi spēki un top pasākumi dažādām vecuma grupām, arī skolēniem.

Dzejas dienas, protams, nav tie paši apmeklētākie svētki, ja salīdzina ar, piemēram, “Līvas ciema svētkiem” vai Jūras svētkiem, taču

uz šiem pasākumiem nāk tie, kurus tiešām interesē dzeja, – gan klausīties, gan lasīt.

Šogad pamanīju, ka nebija tā saucamo “atdzīto” skolēnu, kurus skolotāji vienkārši aizsūta, lai būtu izpildīts pienākums. Iepriekš bija tā, ka klase ienāk, paklausās pāris minūtes un aiziet. Šogad tādus nemanīju.

Redzēju jauniešus, bet šķita, ka viņi bija tie, kurus tas patiešām interesē.

– Kā tomēr jaunieti pievērst dzejai, ja ne caur obligātiem apmeklējumiem?

– Es neteiktu, ka jaunieši nenāk, vienkārši šoreiz nebija tādu lielu klašu grupu. Iespējams, viņiem tiek dota izvēles iespēja, uz kuru pasākumu doties. Bet jaunieti dzejai pievērst noteikti var.

Dzeja nav novecojusi – arī šodien tā ir aktuāla. Ja pirms 30–40 gadiem dzeja īpaši uzrunāja latviešus padomju laika beigās un Atmodas laikā, tad tagad tai ir cita nozīme. Tā ir iespēja izpausties.

Daudzi jaunieši raksta dzeju, un šobrīd skolās ir pat tāds priekšmets kā radošā rakstīšana. Tā ir lieliska iespēja izmēģināt roku rakstniecībā.

Pusaudža gados īpaši gribas kaut kā izteikt emocijas, pirmās mīlestības sajūtas, iekšējo pasauli – un dzeja ir viens no veidiem, kā to darīt.

Tāpēc arī rodas drosmīgie, kas piesakās konkursiem un literārajiem pasākumiem.

Mums Liepājā darbojas arī Piejūras pilsētu literārā akadēmija, kur aicinām interesentus neatkarīgi no vecuma. Tūlīt atsāksim rudens ciklu – reizi nedēļā vakaros “Zoom” platformā.

Tas ir ļoti ērti tiem, kas nevar regulāri izbraukāt no piepilsētas vai laukiem tieši autobusu kustības dēļ. Tur var klausīties lekcijas, sūtīt savus darbus, saņemt atsauksmes.

Ir arī dažādi konkursi, kas mudina rakstīt un pārbaudīt, kā teksts strādā plašākai auditorijai.

– Vai jaunieši prot rakstīt dzeju?

– Tas vienmēr ir diskutabls jautājums – vai vispār var pateikt, kas ir “pareizi” vai “nepareizi” uzrakstīta dzeja. Drīzāk svarīgi ir tas, vai autors spēj savu domu izteikt vārdos, vai teksts nes kādu vēstījumu.

Ja tie ir tikai vārdi rindā, bet nav skaidrs, ko grib pateikt, – tad rodas jautājums par saturu. Bet, ja dzejā jūtama doma, emocija, sajūta, tad tas jau ir ceļš uz īstu dzeju.

– Vai šobrīd Liepājā ir spēcīgi dzejnieki?

– Noteikti. To spilgti apliecināja 13. septembra pasākums – Olafa Gūtmaņa lasījumi, ko rīkoja Latvijas Rakstnieku savienības Liepājas nodaļa.

Gūtmanis bija izcils dzejnieks un liepājnieks, kura darbs ir pieminams un turpināms. Pasākumā piedalījās 12 dzejnieki, no kuriem trīs bija lietuvieši – ar kaimiņiem mums jau sešus gadus ir ļoti laba sadarbība.

Protams, ne visi dzejnieki varēja būt klāt – piemēram, Jana Egle un Gunta Šnipke tajā laikā piedalījās citos pasākumos. Bet kopumā

man šķiet, ka literatūrā Liepājā notiek stabili un augšupejoši procesi.

Mēs cenšamies rīkot un atbalstīt dažādus pasākumus – gan ar projektu palīdzību, gan citādi. Tā ir iespēja autoram ne tikai izdot grāmatu, bet arī to pienācīgi atvērt un popularizēt sabiedrībā.

Jā, dzejas pasākumi ir sava veida nišas pasākumi, bet tie ir ļoti būtiski. Kultūra nav tikai deja, mūzika vai kino – arī dzeja ir svarīga sastāvdaļa.

Tā ir intīmāka, ne katrs to lasa ikdienā, bet brīžos, kad pēc tās sniedzas roka, dzeja spēj dot mierinājumu, uzmundrinājumu vai sajūtu, ka neesi viens ar savām domām. Tāpēc šādiem pasākumiem noteikti ir jābūt.

Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par sagatavoto saturu atbild portāls liepajniekiem.lv.