Liepājas Tirdzniecības kanālu ir jāuzskata par tādu kā Bārtas upes turpinājumu. Tas ir tikai likumos, ka Bārtas upe ietek ezerā un viss. Kanāls savieno ezeru ar jūru. Tas nozīmē, – cauri iet lielas bagātības. Viss tas, kas saista jūru ar iekšējiem ūdeņiem. Kanāls ir tāds kā tranzītkoridors, un tranzītkoridoros satiksme ir ļoti intensīva, bet, protams, kā kurā dienā un kā kurā brīdī. To bieži vien nosaka ūdens līmeņi un citi apstākļi. 

Tāpat stintes vienu gadu ir vairāk, vienu gadu mazāk, un varbūt pēc divām nedēļām kanāls būs pienācis pilns. Stinte ir tramīga, nav lielais plēsējs, kurš ir pārliecināts par sevi. Viņu ēd visi, sākot no putniem, beidzot ar zivīm. Ledus iedod papildus drošību, zivs domā, ka vismaz no vienas puses nav jāuzmanās. Esmu novērojis, ka šī iemesla dēļ arī citām zivīm patīk palīst zem ledus. Un šī situācija ir izdevīga makšķerniekiem. Tas ir kā randiņš uz aklo – zivs nesaprot, ka no makšķernieka dibena atrodas vien divus metrus, tā redz tikai to, ka priekšā – kaut kas spīguļo, čabinās, – paknabina un uzraujas. Taču, kad ledus pazudis, pirmo nedēļu zivtiņa atkal raustās, un tad atkal pie apstākļiem pierod.

Zivis nevar piespiest – tagad tev jābūt šeit un jāķeras. Sestdien bija apstākļi, kuros zivis bija bišķi pabēgušas prom. Tur neko nevar darīt, tā vienkārši notiek. Būs citu dienu, atkal kaut kas mums grūti nojaušams pamainīsies, un zivs būs. Manuprāt, katram notikumam ir sava morāle un jēga.

No večiem varēja dzirdēt komentārus – ko tu tur čakarējies ar tiem stagariem, tā tak nav zivs! Bet te pierādījās – piecas mazas nevērtīgas zivis iedeva galveno balvu. Pasaki vēl, ka stagars nav vērtīgs! Nebija jau vajadzīgas lielas, resnas zivis, bet atrast radošu risinājumu – tas bija galvenais. Un vīri forši noimprovizēja. Makšķerēja pie pašas malas un dabūja savas zivtiņas. Es tur neko sliktu neredzu, tieši otrādāk – redzēju, ka zivis svētkos nav galvenais.

Domāju, ka tā ir mūsu mācību – nesaskumt par to, kā mums nav, bet priecāties par to, kas mums ir. Vienu dienu ir tā, otru – šitā, trešo atkal citādāk. Pie mums ir ļoti mainīgi apstākļi, dabūt konstantu vērtību – neiespējami. To vajag uztver no otras puses, – mums ir tik liela bagātība, ka nevaram pateikt, kā būs un kā nebūs.

Ja tomēr gribam Liepājā uzrīkot zemledus makšķerēšanu, tad jāpiereģistrējas Facebook kādā waiting listē. Tie, kas jāj uz vēja, – viņi dara tāpat. Ir zināms, ka čempionāts notiks, ir skaidri noteikumi, bet nav zināms, kad tas notiks. Viens uzšvilpj, un aiziet! Tam vajadzīga mobilitāte. Taču tādam lielam pilsētas pasākumam, kādi ir Liepājas Stinšu svētki, mobilitāti grūti pieskaņot. Bija brīnišķīgi, ka bija lielisks laiks, bija sarūpētas labas izklaides, līdz ar to svētki aizvadīti godam. Tikai to zivju nebija tādā veidā, kā mēs gribētu. Bet pakļaut dabu nav mūsu spēkos. 

Māris Olte, ihtiologs, makšķerēšanas sacensību “Liepājas stinte” patrons