Kad 1999. gada 4. decembrī uz Liepājas moliem tika šķaidīts zvejas kuģis “Sniegs”, Gaisa spēki bezspēcīgi plātīja rokas, jo viņiem nebija iespēju ar morāli novecojušajiem Mi- 2 mirstošajiem jūrniekiem palīdzēt. Neviens jau nezināja, ir kuģī vēl dzīvie vai nē. Bet liepājnieki šokēti stāvēja jūras krastā un prātoja: kāpēc neviens nevar palīdzēt dažus kilometrus no krasta nelaimē nonākušiem? Toreiz vētrainā Baltijas jūra paņēma sešus jūrniekus. Pēc traģiskā notikuma neskaitāmas reizes tika runāts, ka Latvijai vajadzīgs rīcībspējīgs glābšanas dienests.

2004. gada 10. maija naktī Liepājas zvejas kuģi “Astrīda” taranēja daudz lielāks kuģis. “Astrīda” ar visu sešu vīru apkalpi nogrima. Lielas uzmanības pavadīti uz nelaimes vietu vēlāk devās vesela Jūras spēku ekspedīcija ar savu flagmani “Virsaitis”. Tika rasti pierādījumi cita kuģa vainai, noskaidrota “Astrīdas” bojāejas vieta. Ar to mūsu Jūras spēki tika galā godam, citi gan jokoja: tas tādēl, ka ar mirušajiem steigties un pārlieku ristēt nevajag…

Kopš nelaimes ar kuģi “Sniegs”, glābējiem tika doti deviņi gadi, lai mācītos un sagatavotos. Pa šiem gadiem Gaisa spēkiem nopirkti četri helikopteri Mi- 17, pie trim helikopteriem tikuši robežsargi. Pie jauniem kuģiem tikuši gan Jūras spēki, gan Robežsardze. Esam redzējuši varenus manevrus, kuros virs jūras lidinās helikopteri un glābēji glābj nosacīti nelaimē nonākušos. 2008. gada 18. novembra militārajā parādē 11. novembra krastmalā tanku vietā lepni tika izrādīts jaunais glābšanas aprīkojums. Visticamāk, ka ar to vēl nepietiek, ka helikopteri nav tie labākie, ka glābējiem nav tā lielākās algas un ir vēl citas problēmas. Taču 2008. gada 2. decembrī palīdzība bija vajadzīga kuģim “Beverīna” uz kura pēc vienām ziņām bija piecu cilvēku apkalpe, pēc citām sešu. Trauksmi par likstām uz kuģa Liepājas ostas Kapteiņdienests saņēma ap 16:20. “Beverīna” ziņojusi, ka slāpstot zinējs. Palīgā “Beverīnai” esot nosūtīts cits zvejas kuģis “Gints”. Šajā notikumu secības vietā rodas jautājums: ko darīja glābšanas dienesti? Kāpēc palīgā kuģim ar bojātu motoru vētrā dodas zvejnieki, nevis profesionāli jūras glābēji? Pieņemot, ka zvejnieku kuģis “Gints” bija vistuvāk, pieņemot, ka uz jūras tā jārīkojas, tas nelaimē nonākušos pirmais arī sasniedza. Bet kādu gan palīdzību šis nelielais zvejas kuģis varēja sniegt vētras laikā? No atrodamās informācijas noprotams, ka bojātā “Beverīna” tikusi tauvā vilkta uz ostu. Tikai piecus kilometrus no Liepājas krastiem “Beverīna” apgāzusies, paraujot dzelmē līdzi jūrniekus.

Rodas pirmais jautājums: ko tajā brīdī darīja glābšanas dienesti? Aģentūra LETA vēstī, ka “glābšanas darbus jūrā koordinēja Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs, un to laikā tika izsaukts arī helikopters no Zviedrijas, lai palīdzētu meklēt jūrā kuģa apkalpi arī no gaisa”. Pagaidām neskaidrs, kad zviedru helikopters saukts, kad tos darbus Jūras meklēšanas un glābšanas koordinācijas centrs koordinējis. Pirms “Beverīnas” pazušanas dzelmē vai pēc tās. Rodas otrs jautājums: ko darīja Latvijas Gaisa spēki? Kāpēc palīgā tika saukti Zviedrijas glābēji no jūras otras puses? Pat pieņemot, ka tas zviedru helikopteris stāvējis Liepājai tuvākajā Zviedrijas salā – Gotlandē, tam bija jāmēro ceļš pāri vētrainajai jūrai. Vismaz 150 km, kamēr Liepājā bāzējas teju visa Jūras spēku kuģu flote, neskaitot robežsargu kuģus. Man ļoti grūti iedomāties, ko glābēji teiks par notikušo (es protams ticu, ka viņi darīja daudz), zinot, ka nepilnus sešus kilometru no viņu bāzēšanās vietas jūras dzelmē pazudis kuģis, kura apkalpe par savu dzīvību cīnījusies gandrīz piecas stundas. Nezinu, kāds ir vēja ātrums, kurā Latvijas helikopteri drīkst glābt cilvēkus. Nezinu arī, cik lielos viļņos mūsu Jūras spēku kuģi var doties jūrā. Taču es zinu skaidri, liepājnieki nesapratīs, kādēļ pie pašiem pilsētas krastiem nevar izglābt nelaimē nonākušos. Saprotiet pareizi, tas nav pārmetums kara jūrniekiem vai lidotājiem, taču būs ļoti grūti izskaidrot “Beverīnas” jūrnieku ģimenēm, kādēļ Aizsardzības ministrijai tiek teju 2% no valsts kopbudžeta, kādēļ mums jāvar apūdeņot Afganistānu, kādēļ latviešu karavīriem bija jāvar mirt Irākā, bet kādēļ mūsu glābēji nebija gatavi mirt par pašu kopējo lietu: pašu cilvēkiem, neatkarīgi no tā, ko viņi tajā jūrā darīja, ar glābšanas vestēm vai bez.