Ar šo gadu veselības nozarē valdība apstiprinājusi vairākas reformas. Un viena no tām paredz izmaiņas ģimenes ārstu prakšu darbībā, kas nosaka: tiem ģimenes ārstiem, kuriem pierakstīto pacientu skaits pārsniedz 2 tūkstošus, noteikts ilgāks pieņemšanas laiks. Pēdējā laikā jauninājumu ir tik daudz, ka jājautā, kad mums beidzot ļaus normāli strādāt?

Ja līdz šim ģimenes ārstam savā prakses vietā bija jābūt sastopamam ne mazāk kā 20 stundas nedēļā, tad turpmāk noteikts, ka pieņemšanas laiks lielajās ģimenes ārstu praksēs nedrīkstēs būt īsāks par vismaz 25 stundām nedēļā. Jāsaka, ka tas ārstu ikdienā lielas pārmaiņas neviesīs. Jau tagad strādājam ilgāk par noteikto laiku, vidēji sanāk sešas stundas dienā un pat ilgāk. Vajadzības cilvēkiem ir daudz.

Ģimenes ārstiem ir noteikts pacientu skaits, un reāli jau tagad ar to netiekam galā. Taču kuru tas interesē? Principā katrs ģimenes ārsts pats sev ir saimnieks, un viņš regulē laiku tā, kā vajadzīgs. Arī šīs papildus noteiktās stundas viņš izkārtos sev tā, kā būtu izdevīgāk.

Manuprāt, medicīna jomā šobrīd ir bardaks. Visu laiku tiek izdomāts kaut kas jauns, kas traucē nostabilizēties. Un no tā cieš arī pacienti, jo viņi jūt, ka tāpēc ārsts ir nervozs. Piemēram, ir muļķīgi katru dienu skaitīt līdzi, cik naudas iztērēts pacientu analīzēm, jo, ja summa tiks pārtērēta, iztrūkumu segs no ārstam iedalītās naudas. Kurš gribēs strādāt tā, lai viņam kaut ko atņemtu? Turklāt vēl nav zināms, cik liela ir šī iedalītā summa, bet jāstrādā ir. Līdzīga situācija bija pirms sešiem vai septiņiem gadiem.

Ne tikai Veselības ministrijai, bet visai valdībai ir raksturīgs tas, ka viņi nezina, esot tur augšā un sēžot pie kafijas krūzes, kas notiek lejā. Būtu nakts dežūru pavadījuši kopā ar traumatologiem un paskatījušies, kā reāli viss dzīvē notiek! Izdarīt secinājumus, vadoties pēc sausajiem statistikas skaitļiem atskaitēs, ir aplami, jo daudzreiz cipari tiek izpušķoti. Ir jārunā ar speciālistiem. Pretestība jauniem lēmumiem būs vienmēr, tas ir dabiski.

Ko es domāju par šā brīža Veselības ministru Juri Bārzdiņu? Neko labu, tāpēc arī saprotu tos, kas pieprasījuši viņa demisiju. Bārzdiņš ir teorētiķis, un nav sapratis, kas lielos vilcienos notiek medicīnas nozarē Latvijā. Neredzu, ka viņš spēj izdomāto piemērot mūsu dzīvei. Iet pagrūti ar to ieviešanu. Turklāt Norvēģijas vai Somijas pieredze mums neder, viņiem ir cita mentalitāte, attieksme un finansējums.

Manuprāt, visiem, pirms kaut ko izdomā, vajadzētu to izsvērt un konsultēties pie speciālistiem, lai nav brīnumu. Diemžēl tā nekad nav bijis, un tādās, ka arī Bārzdiņa laikā nekas nemainīsies.
Lai sakārtotu medicīnas nozari, ir nepieciešams finansējums. Taču pagaidām tā ir sāpīga tēma ikvienam.

Olita Ševčuka,
ģimenes ārste