Jau trešo gadu esmu kā brīvprātīgais basketbola čempionātos. Divas reizes esmu bijusi atašejs, kurš komandai dodas visur līdzi un palīdz realizēt ikvienu tās vēlmi, un esmu strādājusi infocentrā. Tā ir lieliska pieredze, iespēja iepazīt jaunus cilvēkus gan no Latvijas, gan ārzemēm.

Tā nav īsti atpūta, bet sagādā lielu prieku. Daru to bez atalgojuma, ko daudzi nevar saprast.

Pateicoties FIBA U-19 pasaules čempionātam basketbolā vīriešiem, pirmo reizi viesojos Liepājā. Gluži kā Ēģiptes komanda, kurai palīdzu. Viņu prasības nav augstas, un Latvija viņiem patīk. Pati neprotu ēģiptiešu valodu, taču arī otra puse nav ieinteresēta mācīties latviešu valodu.

Komunicējam labi, lai gan angļu valoda dažiem ir šķērslis, jaunie labi pārvalda šo svešvalodu. Viņiem šķiet interesanti mūsu cilvēkvārdi, izbrīna tukšās ielas.

Kādi ir mani pienākumi? Strādājot gan par atašeju, gan infocentrā ir viena kopēja lieta – daudz jāskraida apkārt un viss kaut kas jādara. Protams, kad uzzināju, ka nāksies strādāt kopā ar ēģiptiešiem, atcerējos visus aizspriedumus, stereotipus, jo tā ir musulmaņu valsts. Viņus satiekot, bija jautājums: vai pie mums ir mošeja. Atbildēju, ka nē, taču tas neko nemainīja, un viss bija kārtībā. Treneri priecājas, ka puiši ir ticīgi, viņi nelieto narkotikas, atdod sevi visu basketbolam.
Gluži kā citu komandu spēlētāji, viņi ļoti vēlas nopeldēties Baltijas jūrā. Kopā ar viņiem esmu 24 stundas diennaktī, dzīvojam pat vienā viesnīcā, tāpēc, ja, kas nepieciešams, mani uzreiz var sastapt. Sagaidu viesus jau brokastīs, atpūsties dodos vakarā, kad komandai vairs neesmu nepieciešama. Protams, ir arī mums, brīvprātīgajiem, savi tusiņi. Patīk vakaros pastaigāt pa Liepāju, visu iepazīt.

Ēģiptes izlase ir vājākā savā apakšgrupā, taču sevi pilnībā atdošot cīņā ar Ķīnu. Cenšos īstenot viņu lūgumu: uz šo spēli savākt pēc iespējas lielāku fanu klubu. Pati atbalstīšu Latviju un Lietuvu, jo viņi ir mūsu kaimiņi.

Signe Kļaviņa,
Ēģiptes komandas atašejs