Par drošību jārunā augu gadu. Sākoties jaunam mācību gadam,
drošības jautājumi ir tikpat aktuāli, kā, sākoties jaunam gadam 1.janvārī un beidzoties
gadam 31.decembrī.

Ja runājam konkrēti par drošību 1.septembrī, sākoties
kārtējam mācību gadam, tad, pirmkārt, tas ir atkalredzēšanās prieks skolēniem,
kuri ilgāku laiku nav tikušies. Mazāks risks būs tiem, kuri visu vasaru
pavadījuši pilsētā, nav bijuši no tās izbraukuši, ir satikuši draugus un
paziņas.

Lielāks risks varētu būt tiem bērniem un jauniešiem, kuri maina
skolu, maina klases kolektīvu, līdz ar ko iegūst jaunus draugus. Viņiem
tādējādi jācenšas iesaistīties jaunajā kolektīvā, jācenšas sevi pierādīt.

Jaunajam var teikt: šovakar dodamies pie viena no klasesbiedriem
kaut ko nodegustēt. Jaunais cilvēks šajā brīdī var krist kārdinājumā.
Iespējams, viņam negribas degustēt šo maisījumu, vai tas dzerams, smēķējams vai
ostāms, bet, lai ieietu kolektīvā, viņš nolemj pamēģināt. Taču nav zināms,
kādas būs sekas. Iespējams, tās būs neprognozējamas…

Protams, vecāki, kas ar bērniem izrunājuši šīs tēmas, savu
bērnu jau instruējuši, bērns daudz ko saprot. Savukārt tiem vecākiem, kuri
domā, ka viss notiks tāpat, kā iepriekš, ka skolas un klases kolektīva maiņa neienesīs
korekcijas bērna dzīvē, vēl ir laiks ko darīt lietas labā, jo vēl ir nedēļa
laika.

Būtu lietderīgi ar atvasēm izrunāt, kā sevi klases kolektīvā
labāk ievadīt, kā klases biedriem sevi labāk pasniegt. Izskaidrot bērnam, ka ne
vienmēr, lai iekļautos kolektīvā, nepieciešams pa taisno skriet pie
autoritātēm, kaut ko lietot, kādu izlamāt vai ko saplēst. Diezin vai tas būs
galvenais, lai panāktu atzīšanu jaunajā klases kolektīvā.

Jauniešiem, kuri nav pārāk kārtīgi, mācību gada sākums ir
moments, kad satikties un atzīmēt. Turklāt kārtīgi. Daži pat uzskata, ka
1.septembris ir tāda kā sēru diena, jo beidzas ilgi gaidītais un ātri
pagājušais brīvlaiks. Tādēļ daudz kas tiek darīts aiz bēdām. Šeit gribētu
teikt: padomājiet par to no gaišākās puses – ir atkal viens gads pagājis, esat
kļuvuši vecāki, tuvojaties lielajai dzīvei, pēc kuras daudzi stipri ilgojas.

Savukārt par pašiem mazākajiem, kuri nākamajā pirmdienā
tikai sāks skolas gaitas, protams, nopietni jāpadomā vecākiem, un ceru, ka viņi
to jau izdarījuši. Vecāki noteikti jau izvērtējuši, kā bērns pirmo reizi aizies
uz skolu. Vai tas būs ar mammu vai tēti. Kā tas notiks otrajā dienā, pirmajā
mēnesī. Jāizlemj, vai bērnu pavadīs vecmāmiņa vai vecākais brālis vai māsa.

Pēdējā variantā arī lielie brāļi un māsas būtu jāpainstruē.
Ja bērni uz skolu dodas reizē, ir jauki. Taču, būs reizes, kad jaunākajam
stundas jau būs beigušās, bet vecākajam vēl turpināsies. Šādās reizēs, mazajam pirmajam
dodoties mājās, būtu vēlams pārliecināties, vai ģimenes jaunākā atvase kārtīgi
saģērbusies, vai paņēmusi visas mantas, kas bijušas līdzi. Varbūt šajā brīdī
nevis tusēt ar saviem klases biedriem, bet gan pavadīt mazo brāli, piemēram,
līdz tramvaja pieturai?

Kaut pirmos mēnešus vēlamākais tomēr būtu mazo skolnieku
pavadīt uz skolu un sagaidīt pēc stundām, vecākiem noteikti jāizskata ceļš, pa
kuru bērni dodas mājās no skolas. Jāizvērtē, kuras vietas ceļā varētu būt
draudīgākās, kuras varētu būt interesantākas un mazo pat vilināt iekšā.

Tāpat jāatstrādā gadījumi, ja gadās kas neikdienišķs.
Piemēram, bērnam jābrauc mājās trīs pieturas ar tramvaju, bet tramvajs nenāk.
Ko darīt? Vai sazināties ar vecākiem? Vai iet ceļu pa tramvaja sliedēm līdz
kādai zināmai vietai?

Pirms skolas sākšanās, augusta pēdējās dienās, vēlams kopā
ar bērnu iziet maršrutu laikā, kad paredzams, ka bērns nāks no skolas,
izvērtēt, cik šis ceļš drošs.

Un stāstīt par ceļā sastapto bērnam. Piemēram, ja kādā vietā
aiz sētas rej suns, no tā nevajag baidīties, jo suns ir aiz sētas. Toties
brīdināt bērnu, ka gadījumā, ja viņš redz bez pavadas savā vaļā staigājošu
suni, jāuzmanās. Un jāpastāsta bērnam, kā rīkoties šādā situācijā.

Ja pa ceļam ir veikals, bērnam jāizskaidro, ka tajā obligāti
nav jāiegriežas, jo tur nekas nav nepieciešams, turklāt veikals ir liels un
tajā var apmaldīties.

Ja ceļā ir kāda pamesta māja, par to jāizskaidro atsevišķi.
Bērnam šāda būve var likties interesanta, viņā var mosties vēlme tajā ieiet.
Tādēļ jāizskaidro, ka iet ēkā nedrīkst, jo tas ir bīstami – var iekrist kādā
bedrē, kaut kas var uzkrist uz galvas.

Ja bērns būs ar šādu zināšanu bagāžu, arī vecākiem būs
mierīgāka sirds, ka bērns vairāk vai mazāk ir sagatavots no drošības apsvērumu
puses.

Bieži ir situācijas, kad vecāki bērniem rāda sliktu piemēru,
neievērojot satiksmes noteikumus – šķērsojot brauktuvi, luksoforā degot
sarkanajam signālam. Esmu piedzīvojis situācijas, kad uz mani skatās kā uz
jokainu, kad stāvu, gaidot iedegamies zaļo gaismu.

Ja mašīnas nebrauc un iela ir tukša, nenozīmē, ka nav
jāievēro satiksmes noteikumi. Te jājautā: vai, būdami autovadītāji, mēs arī
brauktu pie sarkanā, ja iela tukša? Gadās novērot pat situācijas, kad bērni
pieaugušajiem šādās reizēs aizrāda, teikdami, ka luksoforā taču deg sarkanā
gaisma un nedrīkst šķērsot ielu, bet pieaugušie bērnu rauj ielai pāri.

Ja runājam tieši par mazāko klašu skolēniem, tad SVEŠIE ir
visi, kurus bērnam nav ieteikuši vecāki. Ja vecāki sūta bērnu skolā, viņi tam
iesaka skolotāju, skolas direktoru un citu personālu. Ja sūta uz veikalu,
iesaka pārdevēju, kasieri, veikala apsargu. Tie ir cilvēki, ar kuriem bērnam ir
jākontaktējas un kuri vajadzības gadījumā var sniegt arī palīdzību.

Ja vecāki nav teikuši, ka jāiet līdzi uz ielas sastaptam
onkulim, tādā gadījumā bērnam jāsaprot, ka sveši onkuļi vai svešas tantes, lai
cik interesanti viņi arī neizskatītos, lai cik interesantus priekšlikumus neizteiktu,
bērnam tie nav jāuzklausa.

Ir gadījumi, kad steberē piedzēries cilvēks. Bērniem tas
šķiet interesanti. Taču der aizdomāties, ka piedzēries cilvēks, arī sēdošs, var
būt ļoti bīstams. Ja piedzērušais, pats nesaprazdams, ko dara, švitināsies ar rokām
un trāpīs mazam bērnam, notriecot bērnu pie zemes, būs nepatīkami. Vai vēl
nopietnāk: vīrietis, kurš sver 80 līdz 90 kilogramus, streipuļodams uzkritīs
virsū pirmklasniekam, kas sver pārdesmit kilogramus. Sekas var būt
neprognozējamas.

Ceru, vecāki jau informējuši savus bērnus par iespējamām
nebūšanām, piemēram, ja kāds svešinieks aicina doties ēst saldējumu vai
konfektes. Domāju, šādās situācijās bērni neapmulsīs.

Taču ir reizes, kad svešinieki izdomā ļoti interesantus
piedāvājumus, kā apmuļķot bērnus. Piemēram, piedāvā pastrādāt, lai nopelnītu
naudiņu. Tajā brīdī bērns var apjukt. Jo viņš ir brīdināts neiet līdzi svešam
onkulim, kurš bēniņos piedāvā paskatīties kaķīšus, bet to, ka visiem jāstrādā, saprot.
Un tajā brīdī bērns var pakļauties impulsam – iet nopelnīt. Arī šādā gadījumā
sekas var būt visbriesmīgākās.

Tādēļ vecākiem nevajadzētu paļauties, ka ar pašiem un
bērniem nekas slikts neatgadīsies, ka nelaimes var piemeklēt tikai televīzijas
sižetos atspoguļotus ļaudis un kaimiņus. Diemžēl nelaime piemeklēt var ikvienu.