Laiks vēl nav pat īsti silts kļuvis, taču pēdējās dienās bieži sāk šķist, ka lielai daļai satiksmes dalībnieku saule jau pārkarsējusi galvas. Brauc kā negudri, pārkāpjot satiksmes noteikumus un radot avārijas situācijas.

Svētdienas vakarā, braucot pa Ģenerāļa Baloža ielu, kārtējo reizi nācās novērot mopēdistu absurdās izdarības. Divi mopēdisti, kuriem bija katram pa pasažierim, brauca man tieši pa priekšu, tā ka viņu izgājienus biju spiesta noskatīties brīvprātīgi obligāti. Te sabremzēdami, te uzdodami gāzi, abi vadītājpuikas, braukdami viens otram blakus, taisīja tik pārgalvīgas cilpas, ka likās: teju viņu ceļgali sadursies un abi būs gar zemi. Taču, kad mopēdisti ieraudzīja pretim braucošo Ceļu policijas operatīvo automobili, viņi nekavējoties izkārtojās viens aiz otra, kā to paredz likums, un abi kļuva par ļoooooti apzinīgiem satiksmes dalībniekiem. Secinājums bija gaužām vienkāršs: Liepājā arī būtu nepieciešama vismaz viena netrafarēta operatīvā automašīna, kas nekauņas sauktu pie kārtības. Jo notikušais neapšaubāmi pierādīja, ka ļoti bieži noteikumus pārkāpjam apzināti. Tātad: arī sevi un citus apdraudam apzināti…

Autobraucēju un motociklistu savstarpējā rīvēšanās noteikti nav nekas jauns. Šoferi visbiežāk zūdījas, ka divriteņotie, braucot pārgalvīgi, sarežģī satiksmi. Savukārt motobraucēji nebūt negrasās slēpt, ka motociklus iegādājušies, lai izbaudītu ātrumu un brīvības sajūtu, kas, viņuprāt, gūstama tikai un vienīgi pārsniedzot atļauto braukšanas ātrumu, kas motobraucējiem, tāpat kā visiem pārējiem satiksmes dalībniekiem, pilsētā ir 50, bet ārpus apdzīvotām vietām – 90 kilometri stundā. Atvainojiet, motociklisti, bet, ja gribat traukties vienā ātrumā ar vēju, lūdzu, esiet tik laipni un izmantojiet šim mērķim paredzētas vietas! Pilsētas ielas un ceļi tam noteikti nav paredzēti! Un tāpat palūgšu atcerēties, ka šoferis nav no kādas zemākas kastas, ka krustojumā tam varat izlēkt priekšā pāris soļu attālumā. Personīgi mani gan visvairāk kaitina un vienlaikus biedē puikas uz mopēdiem, kuri neievēro nekādu distanci – brauc labi ja soli aiz auto. Bieži esmu iedomājusies par sekām, ja manam auto priekšā pēkšņi izskries bērns un būšu spiesta strauji nobremzēt. Sirds apmet kūleni, iedomājoties, kā puika, kurš pārgalvīgi pielīdis auto astē, ietrieksies mašīnas aizmugurē un tad lidos… Un cietīs… Un man ir ļoti žēl, ka pārgalvīgie puišeļi, baros spietodami pa pilsētu, nav līdz tam aizdomājušies…

Tiesa gan, muļķības uz ielas strādā un bīstamas situācijas rada arī autobraucēji. Otrdienas rīts šajā ziņā uzstādīja sava veida rekordu. Ap astoņiem rītā, izbraucot cauri pilsētai, nācās nolūkoties divos negadījumos, kā arī izvairīties no vismaz piecām avārijas situācijām. Stulbākā noteikti bija Ziemeļu un Ventspils ielas krustojumā. Tieši līkumā manam auto pretim brauca zaļais pilsētas buss, kad pēkšņi to apdzīt sāka un starp manu auto un autobusu iesprencās kāds tumšas krāsas pasāts. Lai izvairītos no sava auto apskādēšanas, kad buss līkumā iespiedīs pasātu starp sevi un mani, rāvu uz apmales. Taču paspēju saskatīt sākotnēji pārgalvīgās apdzinējas šausmas – blondīnes acis bija kā apakštasītes. Ap desmit transporta līdzekļu brauciens uz brīdi aprāvās, kas nebūtu noticis, ka vieglās mašīnas vadītāja būtu mazliet padomājusi, pirms rīkojusies – atcerējusies, ka līkumā un ja vēl pretī brauc cits auto, apdzīšana ir pašnāvības mēģinājums…

Tā nu joprojām prātoju: vai tiešām pavasaris vainīgs un ļaudīm jau galvas pārkarsušas, ka viņi uzvedas kā aptrakuši? Ja tā, tad kas notiks vasarā? Bet varbūt tomēr vaina jānoveļ uz kādām tur magnētiskajām vētrām vai pirmo prognozi…

Una Zāģere,
laikraksta “Kurzemes Vārds” žurnāliste