Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa nominētajam premjera amata kandidātam Jānim Bordānam (Jaunā konservatīvā partija) neizdevās izveidot valdību. Sarunas par iespējamo nākamo kandidātu turpināšoties pēc valsts svētkiem.

Tas, ka Bordānam neizdevās izveidot valdību, iepriekš nebija prognozējams. Runas, ka Bordāns tika nominēts par premjera amata kandidātu tāpēc, lai viņš izgāztos, ir riskantas. Viņam varēja arī sanākt. Tad kāpēc neizdevās? Lai cik bēdīgi būtu, tajā, ka valdības veidošanas sarunas izgāzās, ļoti lielu lomu spēlēja savstarpējās personīgās attiecības. Pēdējās divās dienās partijas, kas piedalījās šajās sarunās, ļoti augstprātīgi izturējās viena pret otru. Tas nebūs tik viegli pārvarams, jo rūgtumiņš jau palika. Mēnesis pēc vēlēšanām sākumā šķita optimistisks – bija cerība, ka priekšvēlēšanu laika strīdi tomēr atstāti pagātnē, taču izrādījās, ka ir vēl trakāk.

Trīs partiju paziņojums par to, ka tās izstājas no valdības veidošanas sarunām, man bija pārsteigums. Nebūtu pārsteigums par apvienību “Attīstībai/Par!”, kas cenšas aizstāvēt savas intereses un apšaubīt visu. Arī par Nacionālo apvienību, jo šeit pamatā ir vecs Bordāna un NA konflikts, kurš, kā izrādās, nav aizmirsts. Man ir pārsteigums par “Jauno Vienotību”, kas tomēr varēja šajā jautājumā neitrālāk pastāvēt malā, jo tas, ka viņi izstājās no koalīcijas sarunām, patiesībā neko neizšķīra. Politisks pārsteigums ir tajā, ka “Jaunā Vienotība” atļāva sevi asociēt ar vecajiem spēkiem, lai gan bija iespēja parādīt sevi kā patstāvīgu politisko spēku.

Izvēlēties nākamo premjera amata kandidātu prezidentam ir ļoti grūti. Manuprāt, sāk atspēlēties tas, ka premjera amatam netika izvirzīts Roberts Zīle – cilvēks, kurš ir ļoti nosvērts un līdzsvarots, kompetents un spējīgs pieklājīgā veidā pārējos nolikt pie vietas, neradot pret sevi nepatiku. Kāpēc tas netika darīts, man ir grūti spriest, taču tas NA faktiski pavēra ceļu uz Saeimas spīkera krēslu. Nominējot Zīli, spīkera krēsls NA ietu secen.

Situācija ir samērā komplicēta, taču es nedomāju, ka nav izejas. Spekulēšana par jaunajām vēlēšanām ir ļoti riskanta visām partijām, izņemot “Saskaņu”. Pārējiem politiskiem spēkiem tas ir risks zaudēt iegūtās pozīcijas, un nav nekādu garantiju, ka ārkārtas vēlēšanās kāds savu sniegumu uzlabos.

Pietiks runāt par trijiem vai pieciem premjera amata kandidātiem – ir jāņem viens! Tas, ka trim kandidātiem tika dota iespēja konkurēt citam ar citu, šajā fragmentētajā Saeimā tomēr nenostrādāja, jo viņi savā konkurencē aizgāja līdz personiskajiem apvainojumiem. Domāju, ka piedāvāt trīs kandidātus nebija veiksmīgs gājiens.

Kā prezidentam rīkoties tālāk? Tā ir Vējoņa kunga kompetence, un viņam pašam jāsaprot, kāds ir nākamais solis. Iepriekšējais lēmums noteikt divu nedēļu ilgu termiņu jaunās valdības izveidei bija pareizs. Tas parādīja to, ka cilvēki nav gatavi šai ātrajai šaha spēlei. Valdības veidošanas sarunas tomēr ir vērstas uz saliedēšanu, jo ir jāstrādā kopā, nevis katram jāiet pretējā virzienā, sakot, ka mēs ar šitiem nekādā gadījumā. Bet tāds diemžēl ir rezultāts.

Vai Artim Pabrikam ir iespēja veidot valdību? Pēc viņa izteikumiem noprotams, ka viņš nemaz to nevēlas. Un, ja cilvēks negrib, tad nekas labs tur nesanāks. Cilvēkam ir jāgrib un jāapzinās gan grūtības, gan riski, gan arī daudz citu nepatīkamu lietu, kas viņam būs jāpārvar. Valdības vadīšanai vajadzīgs spēcīgs cilvēks.

Piekrītu Vējoņa kungam, ka kāda kandidāta no malas nominēšana strīdu neatrisinās. Naivums, ka no kaut kurienes mēs dabūsim premjeru, kas kā laimes lācis atrisinās visas problēmas, to skaitā partiju strīdus, ir iluzors sapnis.

Valdis Zatlers, bijušais Valsts prezidents