Šonedēļ dižākajam Kurzemes dzejniekam Olafam Gūtmanim ir dzimšanas diena, viņu pieminām uz atzīmējam 90.gadskārtu. Tieši 10.janvārī, viņa dzimšanas dienā, kaut kā neviļus un ļoti dabiski atmiņā izgaismojās spilgtie dzīves saskarsmes punkti ar šo dziļi cilvēcisko, vienkāršo, visu mīlēto liepājnieku Olafu Gūtmani. Latviešu biedrības namā Olafs bija biežs viesis. Gan grāmatu svētkos, gan akadēmiskās mūzikas koncertos. Atceros, ka viņš bija klāt gandrīz visos Liepājas Simfoniskā orķestra koncertos, mūzika viņu garīgi bagātināja. Pēdējos dzīves gados viņam tas nācās grūti, jo gadi ”darīja savu”, bet vienalga… viņš vienmēr atnāca.

Ar Olafu laikam bijām pazīstami no dienas, kad mani tiko piedzimušu, vecāki atveda mājās no dzemdību nama. Mans tēvs ar Olafu toreiz strādāja Liepājas teātra muzikālajā trupā un, tā sagadījās, ka nācu šajā pasaulē 9.maijā. Olafs ierosinājis, ka bērniņam jādod vārds Viktorija. Tēva un mātes savstarpējās komunikācijas rezultātā mans vārds saīsinājās, līdz  pieņēma esošo ”redakciju”.

Spilgti atceros 90-to gadu sākumu. Toreiz Liepājā pirmo reizi norisnājās Pasaules brīvo latviešu saiets. Vakarā, visus saieta dalībniekus Olafs bija uzaicinājis pie sevis uz mājām Jūrmalciemā. Vakars bija burvīgs, ļoti silts ar rāmu vēju, skaistu saulrietu pie jūras. To zvejnieki sauc par blieķi. Visi pie ugunskura bijām aicināti cept un nogaršot viņa paša nozvejotās plekstes. Un jūrmalas kāpās Olafa pagalmā sākās īsta tautai tuvo atmodas dziesmu izdziedāšanās. Jura Pavītola ģitārspēles vadīti, dziedājām gandrīz visu nakti. Laikam ejot, neaizmirstas Olafa sirsnība un strādīgās rokas, kā viņš no restes ņēma nost pašu ķertās karstās butes un mūs visus cienāja.

Olafam bija izteikti liels talants saliedēt cilvēkus. Apzināti vai neapzināti, bet visi vienmēr vēlējās būt Olafa tuvumā. Tas laikam viņa iekšējā miera dēļ. Viņa pamatīguma dēļ. Viņa latviskās pašapziņas dēļ.

Latvijas atmodas laiks beidzies, jau 25 gadus dzīvojam brīvības un miera apskauti. Domāju, ka manas paaudzes liepājniekiem ir izcili laimējies dzīvot vienā laikā ar dzejnieku Olafu Gūtmani. Viņš mūsos ar savu klātbūtni un caur dzeju iedvesis milzīgu stabilitātes sajūtu, ticību savai zemei, savām saknēm, ticību latviešu nācijas mūžīgai pastāvēšanai, valsts neatkarībai un patiesumam. Tieši Olafs Gūtmanis ir devis spēku un pārliecību eksistenciāli un stipri piederēt šim krastam. Man rodas pamatots jautājums, kas aizpildīs viņa vietu Liepājā? Tā šobrīd ir palikusi sāpīgi tukša…, bet taisni šobrīd  mājup sauciens,  savas zemes piederība sajūta mūsu tautai  noderētu visvairāk.

”Pa purvu purviem dzērves kliedz: cik mēs?
Vai dzimtā puse vienu kāsi pacelt spēs?
(…)
Cik mēs? Es līdz ar dzērvēm gribu zināt
Un iztrūkstošos putnus piepulcināt.
Kas izklaidus kliedz savos sūnu purvos,
Kad ziemeļvējā vaļā debesdurvis.
Cik mēs to dzērvju vēl? Cik mēs?
Vai dzimtā puse kāsi pacelt spēs?”

/O.Gūtmanis/