Vecie notur izrādi uz ceļa

Amatierteātros darbojas profesionāli galdnieki, šuvēji, grāmatveži, skolotāji, šoferi un neskaitāmi daudz citu profesiju pārstāvju. Neviens nekad nav absolvējis jelkādu aktierskolu kaut vai tāpēc, ka amatieriem tādu nemaz nav. Kur gan pašdarbnieki kļūst par teātra mākslas teicamniekiem?

Meklējumiem ir labs sākumpunkts – rudens ieskaņā Saldus novadā viena no vecākajām trupām, Druvas teātris, svinēja 70. jubileju. Par godu tai bija noorganizēts IX amatierteātru festivāls “Teātra karuselis”, kurš ļāva pēc sirds patikas izvēlēties, ar kuru sākt tēmas izpēti.

Druvas teātri 39 gadus vada režisore Ļuba Kapteine. Tikpat ilgi uz skatuves aktrise Aina Bērziņa. Kolektīva fundamentu veido arī Vilnis Dumpis, Ausma Dumpe, Sandra Vanaga, Dainis Rieksts un Daina Meijere.

Jaunie no viņiem varot iemācīties ja ne visu, tad svarīgāko gan – sacīja Druvas teātra aktieris Ivars Balgalvis. Viņš pieredzes bagātus kolēģus īpaši uzmanīgi vērojot negaidītās situācijās, kuras draud sabojāt visu izrādi, – aktieris mācās neapjukt un noturēt izrādi uz ceļa. “Aktiermeistarība jāizkopj mēģinājumos, lai gan tajos gribas zirgoties,” Ivars neslēpa savu jokotāja dabu.

Viņš vedināja noskaidrot, ko par aktiermeistarību domā Druvas teātra visnepieredzējušākās dalībnieces Arita Zubaviča un Solveiga Mālniece. Abas debitēja jubilejas iestudējumā, Rūdolfa Blaumaņa lugā “Trīnes grēki”.

Iesācējas noraidoši purināja galvu, kad viņas uzrunāju par aktrisēm, – pirmā loma drīzāk uzskatāma par taustīšanos tumsā, nevis apzinātu tēlošanu.

“Vadījos pēc intuīcijas un ieklausījos, ko saka režisore un citi aktieri,” nepieņemtās līgavas Emīlijas lomas atveidotāja Arita norādīja uz saviem pirmajiem skolotājiem, “grūti iejusties citā tēlā un būt uzmanības centrā. Domāju, ka pēc kādām desmit izrādēm būs labi.”

Solveiga padomu meklēja sociālo mediju platformā Youtube: “Ilgi nesapratu, kā manam personāžam, kalponei Madei, jāuzvedas. Starp tekstiem tik lielas pauzes, ka samulsu – ko tajās iesākt ar rokām, kājām? Labus ieteikumus dzirdēju no Ainas Bērziņas, jo viņa manu lomu spēlējusi agrāk. Liela skaidrība radās, kad noskatījos profesionāla teātra iestudējumu.”

Debitantes kļūdījās, uzskatīdamas, ka lampu drudzis met līkumu pieredzējušiem aktieriem. Titullomas tēlotāja Sandra Vanaga teātri spēlē vairāk nekā 20 gadu, ar vairākām lomām ievērota valsts līmenī, taču satraucas pirms katras pirmizrādes. Koncentrējas, pārskatot tekstu un domās izspēlējot sarežģītākās ainas. Viņu pārtraucu, jo man aizvien nebija viss skaidrs par amatierteātra aktieru izaugsmi.

“Katrai lomai citi zemūdens akmeņi, tāpēc ik reizi jāiemācās kaut kas no jauna. Režisors palīdz, taču liela nozīme ir tam, cik daudz pilnveidojas aktieris pats.

Laika trūkuma dēļ kolektīvā tikai šad un tad izpildām kādu runas vingrinājumu, piemēram, pirms agrajām izrādēm – lai iesildās balss aparāts,” Sandra norāda uz aktiera atbildību pašam sevi vest pretī pilnībai.

Skatuvei neder pliki vārdi

Druvas teātra režisore Ļuba Kapteine uzskata: aktieri mēģinājumu dēļ nobīda malā savu privāto un profesionālo dzīvi, tāpēc būtiski katru minūti tērēt iestudējumam. Pirms izrādēm mēdz iesildīt runas aparātu, taču iztēles atraisīšana paliek katra aktiera ziņā. Labas idejas viņi gūst no skatuves profesionāļu vadītām meistarklasēm, tās ir katrā nopietni organizētā amatierteātru festivālā, ieskaitot druvenieku “Teātra karuseli”.

“Pirms pandēmijas centāmies vismaz divas reizes gadā aizbraukt uz Rīgas profesionālajiem teātriem. Mājupceļā redzēto pārrunājām. Mani aktieri skatās teātra izrādes televīzijā, arī par tām dalāmies iespaidos. Cik iespējams, skatāmies, ko amatierteātru festivālos rāda citi dalībnieki. No viņiem mācāmies to pašu, ko no profesionāļiem, – labu aktierspēli, scenogrāfiju, režiju un citus izrāžu elementus,” Ļuba atbild, kur, viņasprāt, ir amatieru izaugsmes iespējas.

Festivāla “Teātra karuselis” rīts iesākās ar Nacionālā teātra aktieru Indras Burkovskas un Jurģa Spulenieka meistarklasi. Tā spārnoja divas ilggadējas Brocēnu teātra aktrises Viju Evarsoni un Dzintru Poli.

“Lai labi nospēlētu lomu vai izdarītu jebko citu, ir jākoncentrējas. Ne velti izdomāti visdažādākie paņēmieni, kā aizmirst par visu pārējo,” I. Burkovska pamatoja, kādēļ rosina meistarklasē izmēģināt uzmanības vingrinājumus. Savukārt J. Spulenieks pievērsās iztēles atraisīšanai. Viņa ieskatos aktiera kustēšanās bez iztēles ir tikai fizkultūra, bet sacītais – pliki vārdi. “Iztēle aktiera darbu padara pilnīgu,” pauda viesis.

Palīdz strādāt cieņpilni

Sazinājos ar Latvijas Amatieru teātru asociācijas vadītāju un Liepājas Neatkarīgā teātra režisori Dainu Kandevicu, lai noskaidrotu, kādēļ tik daudz iespēju mācīties amatierteātru režisoriem, bet ne aktieriem. Režisori regulāri paplašina savu redzesloku un skolojas dažādos kursos, piedalās konferencēs un profesionālās pārrunās.

“Mūsu asociācija rūpējas par savu kolektīvu režisoriem, jo viņi ir katra amatieraktiera izaugsmes garants. Režisors veido aktieri, jo zina, kādu grib viņu redzēt uz skatuves, – vai būs kameraktieris, kuru rādīs tuvplānos? Varbūt mazliet grotesku vai sadzīviskiem tēliem piemērotu? Vai arī psihoanalītiskām lomām piemērotu?” D. Kandevica atgādina par režisora lomu.

Viņa rēķina, ka 80% Latvijas lauku režisoru nav nekādas saprašanas par izrādes veidošanu, tāpēc strādā, kā māk. Viņasprāt, svarīgi, ka kāds (visbiežāk vietējais kultūras darba organizators vai skolotājs) vispār sapulcinājis ap sevi cilvēkus, kuriem patīk teātris.

“Ir ārkārtīgi nozīmīgi palīdzēt šādiem režisoriem strādāt cieņpilni pret skatuves mākslu. Jāatceras, ka laukos nav nekāda labuma no profesionāla režisora, kurš neprot ap sevi sapulcināt pagasta ļaudis!” turpina organizācijas vadītāja.

Atdevi no ieguldījumiem režisoru izaugsmē parādot “Gada izrāde”. Katrs amatieru kolektīvs piedāvā labāko, un profesionāļi, D. Kandevicu ieskaitot, – vērtē. “Jebkurā iestudējumā, pat visnožēlojamākajā, ieguldīts darbs un laiks, tāpēc žūrijai jāvar saskatīt to, kas sanācis labi, un jāpalīdz saprast, kur misējās. Šādas sarunas ir ļoti nozīmīgas amatieru izaugsmei.

Manuprāt, amatierteātru izrāžu rozīnīte ir pārsteigumā, vienreizīgumā, neparastā atklāsmē, un ne vienmēr tā ir pareiza no profesionāļu skatu punkta. Asociācija vēlas atsevišķu izrāžu parādi, kurai izvirzīt piecus interesantākos iestudējumus. Cītīgi skatāmies arī tos amatieru kolektīvus, kuri principa pēc nepiedalās “Gada izrādē”, un meklējam savu lielisko piecnieku. Tam jārunā par amatierteātru sūtību katrā ciemā un novadā,” D. Kandevica atzīst, ka iestājusies par jauniem kvalitātes kritērijiem amatierteātrī.